Mežā bija iemitinājies čigānu tabors. Sai taborā dzīvoja čigāniete. Viņai bija viens vienīgs dēls — čigānēns ap gadiem divpadsmit. Pirms daudziem gadiem čigāniete bija zaudējusi vīru — tas reiz aizgāja čigānu darbos un neatgriezās. Sieva

nosprieda, ka vīrs ir pagalam. Tomēr daudzi čigāni viņai nepiekrita, un taborā klīda baumas, ka čigāns pārdevis dvēseli nelabajam.

Kādā jaukā dienā uz šo taboru atbrauca tirgonis. Viņš sāka staigāt pa teltīm un runāties ar čigāniem. Pienāca arī tās čigānietes kārta. Tirgonis ieraudzīja čigānpuiku, un acis viņam iezvērojās. Bet jāpasaka — šis čigānēns bija izmanīgs, stiprs un apķērīgs. Te nu tirgonis uzrunāja zēna māti:

— Atdod man savu dēlu! Tu tikpat dzīvo nabadzībā, bet pie
manis tavam dēlam nebūs nekādu rūpju. Bērnu man nav, tā ka
pēc manas nāves visu mantos viņš. Turklāt tavs dēls man nav
svešs, es pazinu viņa tēvu, bijām lieli draugi, es tak kristīju
tavu zēnu, tātad esmu tavs kūms ...

Tirgonis vārdoja, vārdoja čigānieti, bet pierunāt nespēj. Tad viņš noskaitās, nozibināja acis, un čigāniete nojauta ko nelabu. Patiesi, nākamajā dienā nelaime bija klāt — viņas dēls aizgāja uz mežu un vairs neatgriezās.

Bija noticis tā. Kad čigānēns izgāja no meža pļaviņā, tur viņu jau gaidīja tirgonis.

— Kas ir, puis, vai gribi pavizināties ar zirgu?

Kurš čigānēns no tā atteiksies? Tad tirgonis iesvilpās, un pļaviņā iedrāzās divi melni zirgi. Čigānēns skatās uz zirgiem un ne acu nespēj atraut, tik varen skaisti tie abi.

— Sēdies, čigānēn, vienā zirgā, es kāpšu otrā, un jāsim.
Abi  sēdās zirgos  un  auļoja  prom.  Čigānēns  skatās:  viņa

zirgs nevis skrien pa zemi, bet gan lido pa gaisu. Tad zēns atskārta, ka sapinies ar pašu nelabo, ka šis tirgonis ir burvis. Dievs vien zina, cik laika pagāja, līdz abi nonāca pie augsta kalna un nolaidās pašā virsotnē. Burvis pavēlēja čigānēnam:

— Ej pameklē malku, kursim ugunskuru.

Čigānēns salasīja žagarus, un viņi iekūra uguni. Burvis sadabūja mazu oliņu un iesvieda to liesmās. Tiklīdz viņš to izdarīja, zeme atvērās, atklādama šauru aku.

— Klausies, puis, ko tev teikšu. Es esmu visā apkaimē pa
zīstams burvis. Tu jau būsi to nopratis. Te, šajā kalnā, ir ap
slēpti visi mani dārgumi. Es pats tos dabūtu rokā, bet šai akā
nejaudāšu ielīst. Še tev burvju gredzens. Uzvelc to pirkstā, tikai
nepazaudē, citādi tev gals klāt. Tiklīdz tu nolaidīsies pazemē,
tev virsū metīsies indīgas čūskas. Nebaidies, pavicini gredzenu,

un čūskas pārvērtīsies akmeņos. Iedams pa pazemi, tu ieraudzīsi durvis, kuru priekšā sēdēs lauva. Pavicināsi gredzenu — un lauva pārvērtīsies akmenī. Tālāk būs otras durvis, tu iesi iekšā un ieraudzīsi savu māti. Viņa lūgs, lai tu viņu apskauj — bet tu netici. Tā ir nevis tava māte, bet gan nelabais. Ja tu viņai noticēsi, viņa saplosīs tevi gabalos. Pamāj uz viņas pusi ar gredzenu, un viņa pārvērtīsies par akmeni. Tālāk būs trešās durvis, un aiz tām — visa mana bagātība ... Piesien lādi virvē, es izvilkšu ārā to un pēc tam arī tevi! Mēs abi būsim bagāti, čigān, tikai neaizmirsti, izdari visu tā, kā es tev liku.

Cigānēns apsēja virvi sev ap vidu un nolaidās pazemē. Viņš ilgi laidās lejup, līdz pašai kalna dzīlei. Līdzko viņš nokļuva lejā, viņam virsū metās indīgās čūskas. Cigānēns pavicināja gredzenu — un čūskas pārvērtās akmenī. Arī tālāk notika tā, kā bija teicis burvis: atradās trīs istabas, vienā sēdēja lauva, otrajā parādījās čigānēna māte, bet trešajā stāvēja lāde ar naudu.

Cigānēns pievilka lādi pie virves, bet vilkdams tā piekusa, ka apsēdās uz lādes atpūsties.

«Nekā nebija, burvi,» viņš nodomāja, «es tevi pazīstu! Lādi tu izvilksi, bet mani pametīsi tepat, lai nevajadzētu dalīt dārgumus. Tas nu tev neizdosies.»

Bet burvis no augšas sauc:

Ei, puis, sien ātrāk lādi virvē!

Vispirms izvelc mani, — čigānēns atsaucas, — bet lādi es piesiešu sev klāt.

— Nē, vispirms es izvilkšu lādi un tikai pēc tam — tevi!
Abi stīvējās un ķīvējās, un čigānēns tā arī nesēja lādi virvē.

Tad burvis noskaitās un iesvieda virvi pazemē.

— Lai tad tavi kauli sapūst tai pazemē! — viņš uzkliedza
un nozuda.

Cigānēns sēd uz lādes vāka un bēdājas: «Kāpēc man vajadzēja sapīties ar to burvi! Kas man lika vizināties ar viņa zirgiem? Esi nolādēts, burvi, ar visu savu burvju gredzenu!»

Zēns dusmās norāva gredzenu no pirksta un nosvieda zemē. Te zeme nodrebēja, un parādījās milzu Pūķis.

Pūķis paskatījās uz čigānēnu un jautāja:

— Dēliņ, kā tu te gadījies? Ko tev vajag?

Ciganens nobijās no Pūķa briesmīga izskata un sāka kāpties atpakaļ, bet Pūķis saka:

Nebīsties no manis, dēliņ, es esmu tavs tēvs. Pirms daudziem gadiem šis pats burvis mani piekrāpa, nobūra ar ļaunām zintīm un piespieda sargāt savus dārgumus. Nebijis tev šī gredzena, tevis jau sen nebūtu starp dzīvajiem. Kad uzsitīsi ar gredzenu pa zemi, es ikreiz būšu klāt un izpildīšu katru tavu vēlēšanos. Lūdz, dēliņ, ko gribi.

Tēvs, aiznes mani mājās uz taboru pie manas mātes, un arī dārgumus paķer līdzi!

Labi, dēliņ, viss būs tā, kā tu vēlies, tikai neaizmirsti paņemt līdzi gredzenu — gan vēl noderēs.

Cigānēns attapās savā taborā, bet tur pie ugunskura telts priekšā sēdēja māte un lēja asaras par dēlu. Viņa bija novecojusi un nosirmojusi. Zēnam bija licies, ka viņš nav bijis mājās tikai trīs dienas, bet patiesībā bija pagājuši gadi.

Māte nopriecājās:

— Vai, dēliņ, es jau vairs necerēju tevi dzīvu redzēt! Kur
tad tu biji, pastāsti nu!

Cigānēns mātei izstāstīja visu, kā bijis, neko neslēpa. Kopš tā laika viņi sāka dzīvot bagātībā un laimē.

Tomēr ļaunais burvis bija uzzinājis, ka čigānēns izkļuvis no pazemes, un nolēma atdabūt savas bagātības. Reiz viņš atkal ieradās taborā pie čigānēna un saka:

— Atdod manu gredzenu, puis, atdod ar labu, citādi at
ņemšu ar varu!

Cigānēns nosvieda gredzenu zemē, un parādījās Pūķis — viņa tēvs.

— Skaties, tēvs! — zēns iesaucās. — Re, kur viņš ir, tas
burvis, kurš tevi pārvērta par Pūķi un izpostīja visu tavu dzīvi.

Pūķis metās burvim virsū un vienā mirklī nožņaudza to. Tiklīdz burvis bija pagalam, viņa zintis pagaisa, un čigānēna priekšā atkal stāvēja tēvs.

Čigānu valodā pasaku lasi šeit.