Isis sav molos jekh rom. Lija jov peski venka, te gija pu reka mačen te uhtilel. Zakerdža peski venka, zariskirdža an gļona čār, trin moli uzčungardija pu do čār, čurdija do čār an reka te pheņdža: „Te del Dēl, dadīs jake būt mačen te zauhtilav! ”

 Pal da lava jov zahadija venka, te čurdel la an pāņing, bet an da pāņing jov iedikhja šukār džūļa. Si feņu venka peja an pāņing , šūkār džūli našadija, bet rom šunela, ki pal lesku dumu varikon jāla. Rom pudikhja pu pāle – dikhela, ku jov jāla huči rāni, sāri uridi an kāle idži. Rāni jauja ku reka te, napheņdža nijek lav, gija andre an reka žinku čanga. Toge purišija ku rom te phenela: „Le man pu tu dumu te pārlidža man pirdāl da reka!” Rom, dova pušuņdža, pārstrahandija, vaš dova ki do reka sis buhli te hor. Ne rāni noko phenela: „Nastrahadžu, jav ti jan man pirdāl da reka . Mange nāni laikus te žakirav.” Toge rom gija paše ku da rāni, te kamja te hadel la pu pesku dumu. Rāņaki pīre, rom janinduj čudža tel peski khaka, pu laki sāreduj pīre sis parne – paņčuki, te čīki. Bet parne jone sis tik dūr, žinku romeski pīre būt sis an pāņing. Rom dova iedikhja, te nodživindžape, bet ku pe dufini, ki kana sāri da rāņasa čebini ti peldinav pu da reka. Jov šmale gija andre an pāņing, bet da pāņing leske nasis te nasis hučedīr leski čangendir – jake si sākumustir, kedi jov da rāņa hadija pu pesku dumu. Pāņi sis hor tik būt, cik hučes sis da rāņaki parne pīre. Rom pārjaņdža rāņa pu rekaki vār mala te čudža tele pu čār. Kana joj phenela romeske: „Šun so phenā tuke. Ja tu san murškanu te kames te jāl lačipe, toge atjav vār beļveļ ku da reka, feņu grauda zemedīr, doj kai svaku molos peldakirna gren, doj kai reka si buhli te hor. Tuke čebi te jās an du laikus, kedi kham rietini. ”

 Rom javja khēre bi nijek mačeskīru jov sāru dīs dufiņdža te dživiņdžape so jov piedikhja. Piejauja beļveļ. Rom lija peski venka te noko gija pu reka – pu do štetus , kai rāni pheņdža te jāl. Kham ože sākiņdža te rietin, te feņu rom sis ku reka, šunela pal lesku dumu varikon jāla. Javja do samu rāni, zauridi sāri an kāle idži. Rom, napheņdža nijek lav gija an pāņing žinku josta. Reka dūredīr hor si hāning, bet ki rom sākiņdža te džal, jov iedikhja ki pāņing na handelapes hučedīr pur jostaku štetus - tik dūr, būt rāni jača parni. Jake rom pārlidžija la pu vār krastus, te doj jej pheņdža: „Kana me dikhā, ki tu kames te pujās lačipe. Vār beļveļ jav pu da reka an zvonos dešuduj rati, feņu grauda zemedīr doj kai rekake si visbuhledīr štetus te doj kaj rakirna, ki da rekake nāni dibenus. Jav te nazabistir! Bet kana jač Dēlesa.” Rom jauja khēre, bet pašul nagija, an leski dufi sis da bāri rāni te dživus ku da reka.

 Jauja tašarla, bet beļveļ romeske sis te žakirel phāre. Jov butedīr moli gija pu do štetus, kai da rāni pheņdža leske te jāl an pāš rat. Angīl pāš rat rom gija doj noko te zagataviņdžape pu  sāru so. An pāš rat jauja rāni te noterdijape pu rekaku krastus, rom mi lidžal la pirdāl pu samu horedīr te buhledīr rekaku štetus. Doj pāņing romeske sis žinku leski khaka, te dzidru te kālu. Rom ože kamja te hadel rāņa pu pesku dumu, bet joj ierakirdžapes: „Šun, so me tuke phenā. Kana rikir šmalu dži te mang Dēl mi pumožinel. An samu rekaku buhlipe  tu iedikhesa varitku pīri te an da pīri – sapesku šēru, bet nastrahadžu, joi tuke niso naštuvela pukērel. Sapesku muj jāla špīru, danda , jakha te sāru šēru dičula strahviļu, bet tu nastrahadžu. An sapesku muj jāna būt šukār klīdena. Feņu tu iedikhesa klīdena, purazam de len capla. Toge tu dikhesa, ki tuke jāla bāru lačipen te sāre romenge – svētība.” Hadinduj rāņa pu pesku dumu, rom iedikhja ki joj si žinku khaka – jakepa dūr, cik rom sis tardu an pāņing. Da molos rom lidžija rāņa pu buhledīr ti horedīr štetus. Jov nastrahadija horipnastir, vaš dova ki angīl dova jov dikhja , ki pāņing na hadelape hučedīr pur do štetus, kai rāņake sis parnipena. Tomēr romeske da molos sis dasai strah, ki jov nadžiņdža kai te delpes. Lesku dži halija, ki lačes najāla. Jo dūredīr rom gija an pāņing, jo bāredīr strah jauja pu leste. Dai an pāņing jake si an spieģelis pusikadžapes sapesku šeru buhle atkerdu mujesa. Rom īste nahalija, vai dava si īstu šēru vai feņu leske dičula. Sapesku muj leske dičadija tik bāru te buhlu, ki vaštija len sāre dujen te nonakhavel. Danda da sapeske sis jasaj bāre, ki leski dandendir rom vaštija te uzkērel peske čupņaku kātus, bet jakha – dasai bāre, si bulliske. Jauja an rekaku vidus, rom čačunes iedikhja sapesku šēru. Sapeski nakhestir džana thuva a mostir bāre jāga. An sapesku muj sis būt klīdena, te dolestir romeske sis viss butedīr strah, Rāni iedikhja. Ki romeske uzjauja bāri strah, uzdija goli: „Pumuktut pu Dēleste, toge sāru jāla lačes!” Rom kamja te phenel varisaj lava, bet, si vigija, si navigija – leski mostir viuhtine lava: „Beng džinel so dava si.” Feņu jov da lava vipheņdža, sāru našadija, bet rom kokoro lačape pu rekaku krastus te zašuņdža rāņaki gloss: „Jake si tu našuņdžan man, te khardžan benges, pumukhjantut ki jov būt džinel, vašdova tumenge, romenge,najāla tumāri khangīri būt šel berša. Toge, kedi roma atrišuna  ku Dēl sāri džesa ti duhusa, toge Dēl mange čuvela ti javav ku tume. Me sum tumāri khangīri. Ja tu pumukhjanastut pu Dēleste, rikirdžanas šmalu dži, šmales, lijanas klīdena sapeski mostir te dijanas mange, toge me kerdžumas ki romane mānušenge me dijumas būt so te džinen, te dijumas lenge an lengi šēre bāre godža, te romenge da dīsestir kerdžasis pes khangīri. Kana dža, rikir sāru an tu dži te rozphen sāre romane mānušenge.”

Rom gija khēre ku peski jāg, račenca naštuvelas butedīr te pašul te lačel peske mierus, svaku molos rovelas vaš peski grehi, so jov vikerdža do rat ku reka, ki nakandija do rāņa.

No latviešu valodas tulkojis Anatolijs Berezovskis.