Staigāja Kungs Jēzus ar svēto Pēteri pa zemi kā nabaga vīri, un vienreiz no kādas saimnieces dabūja plāceni. Gāja abi tālāk pa meža taciņu, Kungs Jēzus pa priekšu, bet svētais Pēteris nopakaļus. Svētajam Pēterim sakārojās plāceni nogaršot, bet viņš kaunējās to Kungam Jēzum prasīt. Ņēma, nolauza plācenim gabaliņu un sāka slepšus ēst, jo domāja, ka Kungs Jēzus to nemanīs. Tad Kristus, gribēdams Pēterim iemācīt, ka viņš dzird, redz un zina visu, neatskatīdamies uzsauca:

- Pēter!

Lai tūdaļ pat atbildētu un neatzītos savā rijībā, svētais Pēteris izspļāva plāceņa kumosu, un cik ātri vien spēdams, atsaucās:

- Klausos, Kungs!

Kungs Jēzus kaut ko viņam pateica, bet pēc tam gāja abi tālāk klusēdami. Tad svētais Pēteris atkal paklusām nolauza plāceļa gabaliņu un sāka to krimst, domādams, ka, Kristum nezinot, to noēdīs. Kungs Jēzus, ne pār plecu neatskatoties, atkal uzsauca viņam:

- Pēter!

Svētais Pēteris uzreiz izspļāva sagramzīto plāceni no mutes, un atsaucās:

- Klausos, Kungs!

Arī šajā reizē Kristus viņam kaut ko pateica, un abi gāja pa taciņu tālāk.

Pēteris trešo reizi izvilka plāceņa gabaliņu no somas, un kā gan viņš noskaitās, kad Kristus atkal viņu sauca, tiklīdz kā svētais bija sev plāceni mutē ielicis. Un, tā kā arī trešo reizi svētais Pēteris izspļāva sakošļāto kumosu, ko nebija vēl paspējis norīt, Kristus pagriezās pret viņu un sacīja:

- Tu grēkoji, Pēter, domādams, ka es nezinu visu.
Svētais Pēteris krita pie Kunga kājām un lūdza piedošanu. Jēzus viņam grēkus atlaida, bet, lai izspļautā maize nebūtu bez jēgas šķērdēta, viņš to pārvērta sēnēs.

Pierakstījis Severins Udžela.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski vari noklausīties šeit.