1

Reiz Varšavā dzīvoja kurpniekpuisis. Viņu sauca Luteks. Jauks puisis, čakls un priecīgs, bet pliks kā baznīcas žurka. Strādāja viņš pie viena meistara, pie Vecpilsētas meistara. Un kāds labums? Meistars, kā jau meistars, lika grosi pie groša, no groša audzēja talārus un sarkanos, bet puisis tik nabags, ka vai jāsāk kā žurkai pīkstēt.

It kā jau ēst viņam deva. Dievs, apžēlojies: ūdens vira no sakaltušas maizītes, kartupeļi – tik vien tās ēdmaņas! It kā jau apģērbu arī viņam deva – bet tie kankari no Lutka tā vien krita nost, jo tās bija meistara vecās drānas, kurās knapi diegs pie diega turējās. Nekāds brīnums, ja tādā maizē i ne suns neizturētu, kur nu vēl cilvēks! Un saki vēl tādam: „Esi pacietīgs, samierinies jel tagad, būs labāk, pagaidi jel!”

Kas gan labāk? Kad? Gads skrien pēc gada, viens pēc otra aizzib, bet te bez mitas nabadzība un nabadzība.

Apnika viņam. Izlēma bēgt prom.  – Karavīros, - viņš saka – iešu, būšu kareivis, varbūt no manis jauns Napolijons sanāks, bet ja ne, būšu maršals, liels ģenerālis, spēkavīrs īstākais.

Nu nekā! Gaida vēl, nociešas.

Reiz vakarā kurpniekpuisis iestaigāja pie viena cita strādnieka, kurš nesen bija par brīvcilvēku kļuvis, un tagad tam gāja visnotaļ kā nākas: viņš šuva grenadieru zābakus gvardei, virsnieku kungiem. Vakariņš tāds puišiem, ka prieks! Ēd, dzer, pļāpā. Ne no šā, ne no tā sāk par pasakām runāt, par varšaviešu iemīļotām leģendām.

Un viens vecāks kurpnieks, klibs tāds, saka šādi:

 - Ho! Ho! Mums Varšavā viegli tikt gan pie naudas, gan slavas, tikai jābūt drosmīgam un ar prātu paurī, lai garām nepalaiž’.

Luteks tīri ziņkārīgs jautā:

- Nu, sakiet, kā tas nākas?

- Nekas īpašs, - atsaka klibiķis, - Ordinackas vecās pils pagrabos ir karaliene, kas pārvērsta par zelta pīli. Kas pie tās nonāk un viņu  noķer – tam vinnests! Viņa tam pieteiks, kā tikt pie bagātības, milzu bagātības, lai par varenu un stipru kungu kļūtu!

- Un kur tas atrodas, sakāt?

- Ordinackā, vecās pils apakškambaros.

- Un kad?

- Jāņu naktī, saulgriežos.

Luteks to paturēja prātā, bet līdz Jāņu naktij arī vairāk par trim dienām atlicis nebija.

  2

Balsu murdoņas pilnajā Varšavā nolaidās vakars – zvaigžņots, silts, jūnija vakars. Ielās ļaužu kā skudru. Jaunkundzes pastaigājas tik skaistas, tik skaistas, tām blakus kavalieri: jauni kungi, bet visbiežāk – karavīri.

Te ulāns no otrā pulka, balts ar tumši zilu, te zirgu kavalērijas šāvējs zaļā ar dzeltenu rotātā mundierī, te kājnieks, te artilērists; hej! pieši džinkst, zobeni švīkst, sprādzes zib, ka prieks vien skatīties!

Iet mūsu kurpnieks Luteks pa Krakovas priekšpilsētas ielu, iet, līdz nonāk pie Ordinackas pils – ceļā viņš pārkrustās, jau tuvu nonācis. Nokāpj Tamkas ielā, jo tieši no turienes ir ieeja vecās pilsbūves pagrabos. Iet, iet, bet kaut kas nav īsti lāgā.

Ne jau ka viņš baidītos: Dies, sargi! Ne no kā viņš nebaidās: tikai tā, mazliet savādi ap dūšu, ka negadās ar ļaunu garu sabrāļoties tajos pagrabos.

Bet ko darīsi! Ja reiz esi izlēmis: jāiet ir!

No Tamkas ielas pa pagraba lodziņi diezgan zemi, bet bez rūtīm, tikai ar restēm, taču kas tādam tievulim – kā zalktis cauri izlīdīs.

Iet tā lieta! Norāpās pa izcilnajiem ķieģeļiem līdz logam viens un divi! Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā! Ielīda iekšā. Tumšs! Aizdedzināja sveci un – uz priekšu! Gaitenis garš, šaurs un līkumains, un ved aizvien dziļāk un dziļāk lejup. Varbūt pēc stundas ceturkšņa izlīda kurpnieciņš plašākā pagraba telpā – lielākā, apmestā, ar tādu kā ezeriņu pašā vidū.

Tauku sveces vārgajā gaismiņā Luteks aplūkoja ezeriņu – bet ezera vidiņā – Dieviņ, mīļais! – kā klibais kurpnieks bija tovakar sacījis, peld zelta pīle, ka spalvas vien švīkst.

- Taš, taš! Pīļumāt!

Un te pēkšņi – pīle pārtop jo skaistā jaunavā – karalienē, meitenē. Zelta mati līdz pašai zemei, lūpas kā avenes, acis kā zvaigznes, bet seja tik skaista, ka – ak, klanieties, tautas!

- Ko tu no manis gribi, puisīt?

- Jūsu gaišība, varenā karalien, - Luteks iesāk – neko no tevis negribu, bet darīšu to, ko tu liksi un pavēlēsi.

- Labi, - skaistā karaliene atsaka – tad teikšu ar! Tu iegūsi bagātības, kādas neviens visā pasaulē nav redzējis un neredzēs, būsi kungs un bagātnieks, ja mats matā darīsi tā, kā tev saku.

- Klausos, gaišība, varenā karalien.

- Lūk, te tev ķesele, tajā simts dukātu; pa rītdienu tev tie jāiztērē, taču tikai savām vajadzībām, tikai sev pašam; neko no šī zelta tev nav brīvam citam dot, ne groša, ne groša! Atceries to.

- Ha, ha, ha! – Luteks iesmējās. – Vai tas kas grūts? Ēdīšu, dzeršu, dancošu! Izdošu simts dukātu – un ko tad?

- Tad tev atklāsies neizmērojamas bagātības, zelta raktuves, neskaitāmi dārgumi; bet atceries: nevienam ne groša!

- Apsolos, karalien! Dod ķeseli!

Jaunā karaliene iedeva Lutekam ķeseli, kaut kā dīvaini iesmiedamās – un pazuda.

Kurpnieku pārņēma bailes. Tenteru tenteriem līdz pagrablogam tika, izlīda Tamkas ielā un tad joza uz Vecpilsētu, ko kājas nes.

  3

  Nākamās dienas rītā Luteks laižas uz pilsētu. „Ko vispirmāk darīt, - viņš prāto, - laikam apģērbšos vispirms kā kundziņš”.

Nu labi! Domāts – darīts! Dodas uz Šventojanskas ielu, uz drēbju veikaliem, nopērk platmali, drēbes, apmetni. Šiks! Īsts augstmanis!

Iet, uzsvilpo, spieķi, lai, pavicina, jo spieķi sev iegādājis, nu nezina, ko darīt tālāk.

Nav tik viegli izdot tos dukātos!

Simts dukātu! Tikai sev pašam!

Ha! Ir, ko padomāt!

Nāca jau kāda desmitā stunda, un kurpniekam ēst trakoti sagribējās. Ēst un ēst. Jauns, vesels puisis, nav nekāds brīnums, ka ēstgriba kā vilkam.

Iegāja krogā. Prasa saimniecei žāvētas un aknu deses, alu, maizi.

Ēd, ēd, ka vai ausis kustas. Noēdas tā, ka liekas, nu gan trīs dienām pietiks no vietas.

- Cik prasāt?

- Divus zlotus.

- Divus zlotus? Vairāk ne?

- Divi zloti, cienīgskungs, un pienāktos arī desmit groši dzeramnaudas. Izdod nu te simts dukātu, gudriniek! Nav gan viegli! Un vērtīgi tā nauda jānotērē. Padomāsim.

Laižas nu Luteks izbraukties laukā no pilsētas. Ņem zirgus līdz pat Vilonovai. Pastā noīrē karieti, četrjūgu, pastnieks pats sēž un spēlē tauri. Laižas.

Atbrauc atpakaļ. iedod dukātu vārtu vērējam parkā. Pastaigā pa dārzu. Kamēr apkārt apskatās, pēcpusdiena jau galā. Laiks atgriezties! Un atkal Varšava klāt. Ko darīt? Kur izdot naudu, ja reiz pa visu dienu nepilnus piecus dukātus tik notriecis.

Paskatās. Uz stūra afiša: Nacionālais teātris. Nav ko daudz! Ies tik uz teātri.

Teātrī nu izpriecājās simtkārtīgi. Nekad tur nebija bijis. Un kā lai ar būtu- divi zloti par vietu.

Izsmējās, izpriecās, izgāja laukā.

Jau bija vēls. Līdz naudas izdošanas noteiktajam laikam jau pavisam maz atlicis, bet Dievs liecinieks – Luteks nezina, ko vēl šai lietā darīt. Soļo, domā. Tā iedams, uz stūra viņš satiek sakumpušu vecīti.

- Jaunskungs, - vecītis saka – jau otrā diena, kopš ne kumosa mutē neesmu licis. Es vecs zaldāts, kungs, pie Sommosjeras cīnījos, pie Smoļenskas, pie Maskavas, pie ķēnija Juzefa pie Ļipskas – izgāb mani!

Skatās Luteks uz veco vīru: invalīds, vienas rokas nav, uz krūtīm mirdz goda ordeņu lentītes: Goda leģions – Legia honorowa -  un Virtuti militāri.

Puisis iebāza roku kabatā, izvilka sauju zelta un iedeva vecajam vīram.

- Dievs lai atmaksā, kungs! Dievs lai tev atmaksā! Būsi laimīgs un bagāts!

Ka nošķīda spožums! Ka nodārdēja!

Lutekam acu priekšā apburtā karaliene pavīdēja.

 - Neturēji solījumu, citam savu naudu devi!

Un prom bija.

Apskatās kurpnieciņš apkārt: vecītis stāv, kā stāvējis – un saka:

- Ne jau dukāti, jaunskungs, nes laimi, bet gan veselība un darbs. Tikai tā nauda ko vērta, kas darbā nopelnīta, bet viegli nākusī viegli un velti aiziet.

Luteks atgriezās mājās priecīgs un jautrs. No rīta atkal atmodās bez groša kabadā. Bija sev iztērējis desmit dukātu, bet pārējo atdevis vecītim. Taču no tā laika viņam sāka arī veikties kā vēl nekad. Ātri vien ieguva brīvības, tūlīt arī kļuva pats par meistaru, apņēma par sievu skaistu un izdarīgu jaunkundzi, bērniņus izaudzināja – un dzīvoja ilgus gadus vesels, pārticis un laimīgs.

Bet par zelta pīli neko vairs nedzirdēja. Un paldies Dievam! Jo laikam taču ne aiz laba prāta lielkundzei tāds vēlējums bijis prātā: dot tikai sev, ne citam!

Ne tā! Ne tā domāt un just polim piederas. Mēs protam citādi: visupirms nabagam, tad sev.

Un tad katrā darbā Dievs tas Kungs palīdzēs.

Pierakstījis Artūrs Opmanns.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski vari noklausīties šeit.