Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte, un viņiem bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Gudros viņi lolot lolo, vecenīte ik svētdienas viņiem baltus kreklus iedod, bet  muļķīti  vien sunī, smejas par viņu, bet viņš tikai uz krāsns prosas graudos sēž, melnā kreklā, bez bikšelēm. Kad viņam dod paēst, viņš ēd ar, kad neiedod, sēž neēdis. Te pēkšņi atnāk ziņa, tā un tā: cars atlaidis tādu pavēli, lai visi nāk pie cara uz dzīrēm, un kurš uztaisīs tādu kuģi, kas pa gaisu lido, un pats ar šo kuģi atlidos, tam cars dos savu meitu par sievu. Gudrie brāļi savā starpā spriež:

- Kazi, jāaiziet, ja nu tur mūsu laime gaida!

Izsprieda tā un šitā, un gāja pie tēva un mātes prasīties:

- Iesim, — saka, — pie cara uz dzīrēm; zaudēt neko nezaudēsim, un kazi, ja nu mūsu laime tur gaida!

Lūdzās tēvs, lūdzās māte... Ni un ni!

- Iesim, un viss! Dodiet mums ceļam svētību!

Ko vecajiem bij darīt? Vajadzēja vien dot ceļam svētību. Vecenīte salika viņiem tarbās baltu maizi, izcepa sivēnu, iedeva līdzi brandvīna pudeli, — brāļi devās ceļā.

Muļķis, uz krāsns sēdēdams, arī ceļā grib:

- Iešu arī es tur, kur brāļi aizgāja!

- Kur tu, muļķi, iesi? — saka māte. — Tevi vilki apēdīs!

- Nekā, — muļķis attrauc, — neapēdīs vis: iešu un iešu!

Vecie par viņu tik smējās vien, tad ņēmās sunīt. Nekas nelīdz! Viņi redz, ka neko muļķim nevarēs padarīt, un beigās saka:

- Tad nu ej ar, bet tā, ka atpakaļ nenāktu un ka nevienam neteiktu, ka tu esi mūsu dēls!

Māte iedeva viņam tarbu, ielika tajā cietu rupju maizi, iedeva pudeli ūdens un izvadīja pa durvīm. Tā nu viņš devās ceļā. Gāja, gāja, līdz satika vecīti: pats sirms, bārda balta, līdz jostai sniedzas!

- Vesels, vectētiņ!

- Vesels, dēls!

- Kurp iedams, vectētiņ? — un tas atbild:

- Staigāju pa pasauli, ļaudis no bēdām pestīdams. Un kurp tu iedams?

- Eju pie cara uz dzīrēm.

- Vai tad tu, — vecītis tincina, — proti uztaisīt tādu kuģi, kas pats pa gaisu lido?

- Nē, — muļķis atbild, — neprotu vis.

- Ko tad tu ej?

- Kas to lai zina, — muļķis atsaka. — Zaudēt neko nezaudēšu, un kazi, ja nu tur mana laime gaida!

- Piesēdi, — aicina vecītis, — atvelc elpu, ieturēsimies. Ņem nu ārā, kas tev tai tarbā ir!

- Ek, vectētiņ, nav tur nekā, tik cieta maize, ka tu ne sakost nejaudāsi.

- Nekas, nekas, velc vien laukā.

Muļķis velk arī, bet rupjā maize pārvērtusies tādos veģos, kādus viņš ne mūžā nav ēdis.

- Kā tad tā, — saka vecais, — sausu muti pusdienas ēdīsim? Vai tad tev tarbā brandvīna nemaz nav?

- Kur tad es tādu ņemšu? Ūdens pudele vien tik ir.

- Velc laukā! — vecais skubina.

- Muļķis izvilka, nogaršoja — ūdens par tādu brandvīnu pārvērties!

- Nu, redzi! — vecītis nosaka.

Tad viņi noklāja svārkus zāli, apsēdās un sāka mieloties. Krietni ieturējās, vecītis patencināja muļķi par maizi, par brandvīnu, un tad saka tā:

- Klausies, dēls, ko teikšu: ej tagad uz mežu un, piegājis pie koka, cērt tam ar cirvi, bet pats uzreiz krīti pie zemes un guli, līdz tevi kāds pamodinās; tad tev kuģis būs gatavs, kāp vien iekšā un lido, kur gribi, tikai visus, ko ceļā satiksi, ņem sev līdzi.

Muļķis patencināja vecīti un abi šķīrās. Vecītis gāja savu ceļu, bet muļķis devās uz mežu.

Iegāja mežā, piegāja pie koka, cirta tam ar cirvi un, nokritis pie zemes, aizmiga. Gulēja, gulēja...  Te kāds viņu modina:

- Celies, tava laime jau gatava, celies! — Muļķis pamodās, skatās — un tur stāv kuģis: pats no zelta,  masti no sudraba, zīda burās vējš — lido tik! Tā nu viņš, gari nedomādams, kāpa kuģī, un kuģis pacēlās gaisā. Kā tas kuģis aizlidoja: zemāk par debesīm, augstāk par zemi — nenobrīnīties!

Lidoja, lidoja, un tad muļķis redz: uz ceļa guļ cilvēks, ausi pie zemes piespiedis un klausās.

- Vesels, tēvabrāl!

- Vesels, brāļadēls!

- Ko tu tur dari?

- Klausos, — tas atbild, — vai ļaudis uz cara dzīrēm jau sanākuši.

- Vai tu pats ar turpu dodies?

- Turpu, turpu.

- Kāp pie manis kuģī, es aizvedīšu!

Tas paklausīja. Abi lidoja tālāk.

Lidoja, lidoja, te skatās — pa ceļu iet cilvēks: viena kāja aiz auss piesieta, uz otras lekdams lec.

- Vesels, tēvabrāl!

- Vesals, brāļadēls!

- Kālab tad tu uz vienas kājas lec?

- Tālab, — tas atbild, — ka, ja es otro atsietu, tad ar vienu soli pāri visai pasaulei pārlēktu. Bet to nu, — Aškājis saka, — to es negribu.

- Kurpu tā iedams?

- Pie cara uz dzīrēm.

- Kāp pie mums kuģī!

- Labs ir, — tas piekrīt.

Aškājis iekāpj pie viņiem kuģī. Lido tālāk. Lidoja, lidoja, te skatās — uz ceļa stāv strēlnieks ar stopu, bet nekur neredz ne putna, ne cita medījuma.

Muļķis viņam uzsauc:

- Vesels, tēvabrāl! Kur tad tu tā tēmē, ka ne putna, ne cita medījuma neredz?

- Kas par to, ka neredz? Tu neredzi, bet es redzu!

- Kur tad ir?

- Tur, — tas atsaucas, — aiz simtu jūdzēm, sausas bumbieres zarā!

- Kāp pie mums kuģī!

Tas iekāpa ar. Lido tālāk.

Lidoja, lidoja, te skatās — iet cilvēks, kas plecos nes pilnu maisu maizes.

- Vesels, tēvabrāl!

- Vesels!

- Kurpu tā iedams?

- Eju, — tas atbild, — pusdienu tiesai maizi salūkot.

- Bet tev jau pilns maiss ar maizi!

- Cik tad tur tās maizes ir! Man ne brokastam nepietiks!

- Kāp pie mums kuģī!

- Labs ir!

Arī Izēdājs iekāpa kuģī. Visi lido tālāk. Lidoja, lidoja, te skatās — viens staigā ap ezeru, kā kaut ko meklēdams.

- Vesels, tēvabrāl!

- Vesels!

- Ko tad tu tā staigā?

- Dzert gribu, — tas atbild, — bet ūdeni kā nevaru, tā nevaru atrast.

- Tev tak vesels ezers priekšā, ko tu nedzer?

- Ē, cik tad te tā ūdens ir! Man ne vienam malkam nepietiks.

- Tad kāp pie mums kuģī!

- Labs ir.

- Izdzērājs iekāpa kuģī. Lidoja tālāk.

Lidoja, lidoja, te skatās — uz ciemu iet cilvēks ar salmu kuli.

- Vesels, tēvabrāl! Kur tu tos salmus nes?

- Uz ciemu, — tas atbild.

- Ē! Vai tad ciemā salmu nav?

- Ir gan, — tas atsaka, — bet tādu nav.

- Kādu tad nav?

- Tādu, — tas atbild, — ka ij pašā karstākajā vasaras dienā es tikai pakaisu salmus, un, kur gadījies, kā ne, uzreiz klāt sals un sniegs.

- Kāp pie mums kuģī! — Saldētājs iekāpj ar, un visi lido tālāk.

Lidoja, lidoja, te skatās viens iet uz mežu ar malkas nastu mugurā.

- Vesels, tēvabrāl!

- Vesels!

- Kur tad tu to malku nes?

- Uz mežu.

- Ē, vai tad mežā malkas nav?

- Kā nu nebūs? — tas atsaka. — Ir gan, bet tādas nav.

- Kāda tad ir?

- Tur ir parasta malka, — malkas nesējs atbild, — nevis tāda, ka izmētā, un, kur gadījies, kur ne, tev priekšā uzrodas karaspēks!

- Kāp pie mums kuģī!

Arī šīs piekrita, sēdās kuģī, un visi lidoja tālāk.

Vai nu ilgi lidoja, vai neilgi, bet aizlidoja pie cara uz dzīrēm. Tur sētsvidū klāti galdi salikti, medus un brandvīna mucas atveltas: dzeriet, ļaudis, ēdiet, ļaudis, ko tik tīk! Bet ļaužu bija — nudien, no pusvalsts sanākuši: ij veci, ij jauni, ij lieli kungi, ij nabaga vecīši. Kā uz tirgu. Muļķis ar biedriem savā kuģī atlido, nolaižas caram pie pašiem logiem, izkāpj no kuģa un sēžas mieloties.

Cars pa logu skatās — kas ar to zelta kuģi atlidojis? Pasauc savu sulaini un saka:

- Ej, izdibini, kas ar to zelta kuģi atlidojis!

 Sulainis aiziet, paskatās un nāk atpakaļ pie cara:

- Kaut kāds plikadīda!

Cars netic:

- Kur tas redzēts, ka plikadīdas ar zelta kuģiem lidotu! Gan jau būsi alojies! — Gāja pats pie ļaudīm.

- Kurš, — cars tincina, — ar to zelta kuģi atlidoja?

Muļķis ceļas augšā:

- Es! — viņš saka.

Kā cars ieraudzīja, kāds muļķim svārķelis — ielāps uz ielāpa, no ūziņām ceļgali rēgojas, — tā galvu vien saķēra: "Vai lai es savu meitiņu tādam par sievu atdodu?!"

Ko caram bij darīt? Sāks muļķim darbus uzdot.

- Ej, — viņš saka sulainim, — un saki viņam: kauču viņš ar kuģi atlidojis, tas bijis nebijis: ja tikām, kamēr ļaudis ēd, nesagādās dzīvības un veselības ūdeni, tad ne tikai cara meitas nedabūs — pašam galva no pleciem nost!

Sulainis gāja ar.

Bet Klausītājs, tas pats, kas ar ausi pie zemes gulēja, noklausījās, ko cars sulainim saka, un visu izstāstīja muļķim. Muļķis sēž uz sola (tur bij tādi soli ap galdiem sataisīti) un bēdājas: nei ēd, nei dzer. Aškājis paskatās:

- Ko tad tu nemaz neēd? — tas muļķim jautā.

- Kāda tur ēšana! Kumoss rīklē ķeras. — Un izstāsta — tā un tā: — Cars man darbu uzdeva: kamēr ļaudis ēd, man jāatnes viņam dzīvības un veselības ūdens... Kur tad es tādu dabūšu?

- Nebēdā! Es tev sadabūšu!

- Nu, skaties pats!

Atnāk sulainis, pastāsta viņam cara pavēli, bet muļķis jau sen zina, kas un kā.

- Pasaki caram, — saka muļķis, — ka visu sagādāšu!

Sulainis aiziet.

Bet Aškājis atsēja kāju no auss un kā skrēja — tā vienā mirklī sasmēla dzīvības un veselības ūdeni.

Sasmēlis piekusa.

"Viena alga," — domā, — "kamēr visi ēd, būšu klāt, bet tagad apsēdīšos dzirnu ēnā kādu nieku pagulēt."

Apsēdās un aizmiga. Ļaudis jau beidz mieloties, bet Aškāja kā nav, tā nav. Muļķis sēd nei dzīvs, nei miris. "Pagalam būšu!" — domā.

Klausītājs pieliek ausi pie zemes un klausās. Klausās, klausās:

- Nebēdā! — viņš muļķim saka. — Pie dzirnūm guļ, velna bērns tāds!

- Ko tad nu lai dara? — muļķis prasa. — Kā lai viņu pamodina? — Bet Šāvējs saka:

- Nebīsties, es pamodināšu!

Kā uzvilka loku, kā šāva — kā bulta trāpīja dzirnūm, i skaidas pašķīda! Ašgājis pamodās — ātrāk uz pili! Ļaudis vēl tikai beidz mieloties, kad viņš jau ar ūdeni klāt.

Cars domā — ko nu lai dara? Labs ir, uzdos citu darbu:

- Lai viņš ar saviem biedriem vienā rāvienā apēd sešus pārus ceptu vēršu un četrdesmit maizes cepienus, tad, — tā cars saka, — atdošu viņam savu meitu par sievu; bet, ja neapēdīs, būs galva no pleciem nost!

Klausītājs visu noklausījās un pastāstīja muļķim.

Tas atkal sāka bēdāties, asaras birtin birst. Tad Izēdājs viņam saka:

- Neraudi, es par jums visiem paēdīšu, un vēl man nebūs gana!

Atnāk sulainis: tā un tā.

- Labs ir! — muļķis atsaka. — Dod tik šurp!

Tā nu izcepa divpadsmit vēršus, četrdesmit cepienus maizes. Izēdājs kā ņēmās ēzdams — jau viss  apēsts un vēl prasa:

- Ek, — saka, — maz bija! Ka vēl drusciņas iedevuši!

Cars redz, ka labi nebūs, — uzdos jaunu darbu: ka četrdesmit reizes pa četrdesmit kannas ūdens izdzertu vienā rāvienā un vēl četrdesmit reizes pa četrdesmit kannas vīna; ja neizdzers — būs galva no pleciem nost!

Klausītājs noklausījās un pastāstīja; muļķis raud.

- Neraudi! — saka Izdzērājs. — Es viens visu izdzeršu, un vēl man nebūs gana!

Tā nu viņiem atripināja četrdesmit reizes pa četrdesmit kannām ūdens un vīna.

Izdzērājs kā ņēmās dzerdams, tā visu līdz pēdējai lāsītei smiedamies izdzēra:

- Ek, — saka, — maz bija! Ka vēl drusciņas iedevuši — ij to izdzertu!

Cars redz, ka labi nebūs, un savā prātā domā:

"Vajag to velna bērnu nobendēt, citādi ņems vēl un manu meitiņu postā aizlaids!"

Tā nu viņš sūta pie muļķa sulaini:

- Ej un saki viņam tā: cars teica, ka pirms kāzām vajag pirtī nopērties!

Bet citam sulainim lika iet un pieteikt, lai sakur tiem čuguna pirti: "Tur viņš, tāds un šitāds, izcepsies!" Kuriķis izkurināja pirti kā nokaitētu: ij pašu velnu varētu izcept!

Pateica muļķim. Tā nu muļķis iet uz pirti, bet viņam pakaļ — Saldētājs ar salmiem. Kolīdz viņi iegāja pirtī — tur tāds karstums, ka ne izturams! Saldētājs pakaisīja salmus, un uzreiz kļuva tik auksti, ka muļķis tik ar lielām pūlēm noskalojās, tad vienā lēcienā uzlēca uz krāsns un aizmiga, jo nosalis bija ne pa jokam!

No rīta cara ļaudis atver pirts durvis, domā: no muļķa pelni vien būs palikuši! Bet muļķis saldi guļ uz krāsns! Tie viņu pamodina:

- Ē! Nu gan labi izgulējos.

Tad viņš izgāja no pirts.

Ļaudis caram stāsta, ka tā, reče, un šitā: muļķis gulējis uz krāsns, un pirtī tik auksts, it kā visu ziemu nebūtu kurināts. Cars gauži noskuma: ko lai ar tādu iesāk? Domāja un domāja, domāja un domāja...

- Nu, — saka, — lai rīt mazā gaismiņā sagādā man karapulku, tad jau atdošu viņam savu meitu par sievu, bet, ja nesagādās, lai zina: būs galva no pleciem nost!

Bet pats domā:

"Kur nu tāds plikadīda karapulku sadabūs! Es, rau, esmu cars, un visviens!..."

Tā arī pavēlēja.

Bet Klausītājs visu noklausījās un pastāstīja muļķim. Nu muļķis atkal sēž un raud:

- Ko lai es tagad daru? Kā tad es tādu karapulku sadabūšu?

Viņš aizgāja uz kuģi pie biedriem:

- Ai, brālīši, glābiet!  Jau daudzreiz esat mani no nelaimes izglābuši, vēl šo reizi arī izglābiet! Citādi man gals klāt!

- Neraudi, — saka malkas nesējs, — es tevi izpestīšu.

Atnāk kalps:

- Cars, — saka, — pavēlēja: tev rīt mazā gaismiņā jāsagādā vesels karapulks, tad dabūsi cara meitu!

- Labs ir, sagādāšu! — atsaka muļķis. — Tikai, — vēl piebilst, — pasaki caram tā: ja vēl arī šoreiz man meitu neatdos, tad es ar to pulku iešu pret viņu karā un pats viņa meitu ņemšu!

Naktī biedrs aizved muļķi uz klaju lauku, pats paņēmis līdzi malkas nastu.  Kā sāka malku izmētāt, kā sāka mētāt, — kur met, tur karavīrs, kur met, tur karavīrs! Un tāds karaspēks saradās, ka vai nu! Cars no rīta pamostas, uzreiz dzird: mūzika spēlē. Viņš jautā:

- Kas tur tik jauki spēlē?

- Tur, — viņam atbild, — tas, kas ar zelta kuģi atlidoja, savu karaspēku dīda.

Nu cars redz, ka nekas neiznāks, un liek saukt muļķi pie sevis.

Sulainis aiziet. Bet muļķis tāds kļuvis, ka ne pazīt nevar: drēbes spīd un laistās, galvā zelta cepurīte, bet pats tik daiļš, ka ne aprakstīt! Ved viņš savu karaspēku, pats melnā zirgā pa priekšu, aiz viņa kara komandieris. Piejāj pie pils:

- Stāt! — nokliedz.

Karaspēks nostājās rindā — spīd un laistās! Viņš ieet pilī; cars viņu apkampj un mutē:

- Sēdies, mīļais znotiņ!

Tad arī cara meita iznāca, kā paskatījās — tā sāka smieties: kāds viņai daiļš vīriņš būs!

Tā nu abus uzreiz apprecināja, tādu mielastu sarīkoja, ka dūmi līdz pašām debesīm!

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.