Reiz vienā muižā bija ļoti nežēlīgs un dikti ciets kungs - ļaudis tas mocīja un dzina, un kokoja, lai dievs pasarga. Reiz pa vieniem svētkiem šis pats kungs bija licis riju kult. Nekā darīt - kūluši. Vagārs sildījies pie rijas krāsns ar rungu rokā un zaimodams rīkojis ļaudis:

«Redz, vai nav kungam taisnība? Pa svētkiem vislabākā kulšana!»

Te - kur gadījies, kur ne - ienācis sirms vecītis un nostājies vagāram blakus arī sildīties. Vagārs dzinis vecīti pie darba, bet šis negājis vis. Vagārs palicis dusmīgs un aizskrējis pie kunga. Kungs atnācis - lai tūliņ ejot pie darba! Vecītis negājis.

«Ej atnes, vagār, man rīkstes, es viņam rādīšu pie darba neiet!» - tā kungs uzbļāvis, zils no dusmām.

«Nenes vis rīkstes, atnes labāk apaušus!» vecītis atteicis.

Vagārs atnesis rīkstes un apaušus. Kungs tūliņ parāvis rīkstes, kā vecītim sist, bet vecītis paņēmis apaušus, uzlicis kungam galvā un iesaucies: ptrr! ptrr! ptrr! Tai pašā acumirklī kungs palicis par baltu zirgu. Vecītis tūliņ uzlēcis zirgam mugurā, uzgāzis ar rīkstēm un aizjājis kā vējš pie viena saimnieka, kas tam pašam kungam piederējis.

Pa to laiku bija pienācis vakars. Vecītis, baltiņu pie staba piesējis, iegājis pie saimnieka naktsmāju parunāt. Saimnieks labprāt ar mieru, tik par to sūkājies, ka kungs viņu pagalam esot izpostījis. Muižas gaitās vien esot bijis jākrūp, neesot paspējis sevim ne labību ievākt - tā izdīgusi uz lauka, ne arī sienu saviem lopiem sapļaustīt - visi zirgi, visas govis aizgājuši badā, un tādēļ arī nevarot ciemiņu pacienāt, ne viņa baltiņu apkopt.

«Lai, lai!» vecītis atteicis. «Ej, mazākais, ievest manu zirgu stallī un noliec garkūļu salmus priekšā, ja cita nav.»

Saimnieks paņēmis vējlukturi un dedzinājis skalu.

«Kā - vai tev svecītes nav? Vējlukturī taču nevar skalu bāzt?»

«Nav, nav!» saimnieks sūrojies. «Kam nav aitu, tam nav tauku - no kā gan sveces būtu lējis?»

«Kā nu nav? Es jau redzu pilnu plauktu ar svecēm!»

Saimnieks paskatījies - tavus brīnumus! - vecītim taisnība, pilns plaukts gadījies ar svecēm. Viņš aizdedzinājis un pabrīnīdamies aizgājis zirgu pievietot. Iegājis stallī - pilna ēkas augša ar sienu, iegājis kūtī - visi kakti ar govīm pilni, iegājis aitu kūtī - tā pilna ar aitām, iegājis klētī - visi apcirkņi pilni labības. Saimnieks, to redzēdams, palicis kā stabs brīnīdamies. Bet vecītis izgājis pakaļ:

«Ko brīnies? Nāc iekšā, laiks gulēt iet!»

No rīta vecītis atdevis baltiņu saimniekam un teicis:

«Ņem manu zirgu un dzen viņu veselu gadu - plēs plēsumus, apkop laukus. Pēc gada nākšu savam baltiņam pakaļ.»

Tā noticis. Baltiņš gājis kā zvērs, un saimnieks dabūjis iekopt visas atmatas. Pēc gada vecītis atnācis zirgam pakaļ, uzlēcis mugurā un aizjājis taisni uz muižu, kur palaidis muižas dārzā vaļā. Bet drīzi vagārs ieraudzījis baltiņu dārzā un licis stallī ievest. No rīta zirgkopējs atskrējis elsdams pie cienīgās:

«Ko domājat? Tas baltiņš, ko vakar piesēju, nakti palicis par mūsu senāko kungu!»

Cienīgā aizskrējusi raudzīt - jā, ir gan, bet tik vājš, tik izdēdējis, ka brīnumi, nemaz pazīt. Cienīgā no priekiem sākusi šo apkampt un bučot, bet kungs tikko spējis atteikt:

«Bučo ātri un dod man ēst, veselu gadu sienu vien ēdu!»

Drīzi jo drīzi kungs atkal atspirdzis, bet no tās dienas ar ļaudīm dzīvojis vēl labāki nekā brālis: ne vienu pēris, ne pa svētkiem darbinājis, ne arī izsūcis.