"Tas labi! Nu iešu atkal uz lauku, nevaru nosacīt, cik ilgi - bet tā kā neviena nelaid pilī, tikai mani."

   Lācis aizgāja un satika kādu kunga dēlu, kas brauca uz precībām. Lācis sacīja: "Nebrauc viens, klāsies nelabi, brauksim reizē!"

   Labi, lācis iesēdās blakus un nu brauca abi divi. Aizbrauca pie brūtes, uzņēma labi, to nevar teikt, bet katru guldināja īpašā istabā: lāci savā, kunga dēlu savā. Otrā dienā lācis sacīja: "Klausies, precinieks! Tā tu nu precies, ka neiziet greizi, vakarā ienāc manā istabā, bet tā kā nāc, citādi pats nožēlosi."

   Vakarā ienāk kunga dēls: ko teikšot?

   "Ko teikšu? Klausies, tad dzirdēsi! Tur būs divas gultas: viena ar sarkanu apsegu, otra ar melnu. Guli tai gultā ar melnu apsegu, ja negribi mirt! Vairāk neteikšu, tev pašam arī jāsaprot, ko var un ko nevar."

   Vakarā brūtes tēvs veda brūtgānu gulēt tanī gultā, kur sarkanā, apsega, bet šis negulēja - iekāpa tanī gultā, kur melnā apsega. Nu gāja brūtes tēvs sarkanā gultā gulēt. Bet līdz labi apgulās, te ap pusnakti ienāca divpadsmit jaunavas ar spožiem šķēpiem un nokāva to, kas sarkanā gultā gulēja, jo viņas domāja precinieku nokāvušas. Rīta agrumā kunga dēls ieskrēja pie lāča un vedinājās prom. Labi, aizbrauca. Ceļā lācis sacīja: "Izglābu tavu dzīvību, tādēļ tev jāprec mana māsa, ja ne - tu mirsi, to tev pasaku acīs!'`

   Kunga dēlam tā kā netika, netika, jo domāja: "Kāda tad lācim var māsa būt? Bet ko darīsi, ja uzmācās ar varu? Vismaz jābildina taču - nāk, nāk - nenāk, nenāk."

   Un lācis nu aizposa tikpat kā divi deviņi pie māsas. Pārskrēja: "Kas ir? Vai gribēja kāds pilī tikt?"

   "Nē, brāl, nebija neviena šoreiz!"

   Tas labi! Tad tikai nu izmēz visas malas un nomazgā spodras, pati arī saģērbies glītāki, apliec rotas, ko neko, un ja nu kāds grib pilī iekļūt, ver visas durvis līdz galam vaļā, ir logus nepamet cieti. Man vēl jābūt laukā, redzēs gan, kad pārradīšos."