Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Dažādi kustoņi par palīgiem
Teicējs: Inga Spriņģe
Lācis aizgāja. Bet Skaistīte atvēra visas durvis, visus logus, izmēza visas malas, nospodrināja visas lietas, aplika pati rotas un gaidīja, kas īsti nu notiks. Te pa kādu laiku Skaistīte paskatās: novītušās puķes sāk skaisti ziedēt pils priekšā un tālumā brauc precinieki, ka dimd vien.
Tas bija kunga dēls, kam lācis dzīvību glāba, tas braucējs. Un viņam bija līdz daudz spēlmaņu, bet arī nāves zāles. Viņš teica tā: "Ja man brūte būs daudz maz pēc cilvēka, tad, jums spēlmaņiem jāspēlē priecīgi, bet ja mana brūte izskatīsies pēc lāča, tad spēlējiet bēdīgi, jo es tad dzeršu nāves zāles, lai labāk mirstu, nekā tādu precu."
Atbrauca pie pils, kunga dēls redz: brūte daiļa bez gala. Nu spēlmaņi spēlēja priecīgi un kunga dēls apkampa Skaistīti trīs reiz. Otrā dienā bija kāzas. Bet kāzas lācis izņēma zobinu no koka dobuma un lika, lai nocērtot viņam galvu. Kunga dēls gan negribēja, negribēja, bet lācis uzsauca pikti, lai cērtot ātri.
Cirta arī.
Un līdz lāča galva atlēca no rumpja, te - kur gadījies, kur ne - izcēlās stalts princis un sacīja tā : "Nu esmu atkal cilvēks! Iešu savā valstī un dzīvošu laimīgi, Bet Skaistītes pamāti ierakšu zemē, viņa to pelnījusi."
Un princis aizgāja savā valstī dzīvot, bet kunga dēls pārveda Skaistīti par sievu un dzīvoja labi, jo labi.
1. J. Āboliņš Rūjienā. LP, V, 376 (l65).