Vienreiz bijis muļķis, un tas, par nelaimi, iedomājies precēties, bet meitas bildināt nemācējis. Nu, ko nu cita darīt - lūdzis mātei, lai tā viņam sievu pārvestu. Labi. Bet mātei tai laikā zosis perinājušās, un tās tādās reizēs smalki apskatāmas, tādēļ, pēc līgavas braukdama, piekodinājusi muļķim:
«Kad perinātājās grib no ligzdas noiet, tad tu laid, lai izplunčojas, bet drīz vāc tās atpakaļ, lai olas neatdziest!»

Māte aizbraukusi, un nu muļķis cieši zosis uzlūkojis. Uz vienreiz nāks viena mātīte zemē un klaigādama upē iekšā. Šis vāc, vāc - nevar iedabūt atpakaļ tik drīz: kā būtu gājis upei pa šo malu, zoss otrā malā, kā šis otrā malā, zoss šinī malā. Nu muļķim iešaujas prātā: olas atdzisīs, labi nebūs! Nu šaus uz kūti, sēdēs pats olām virsū. Sēž, sēž - pārnāk zoss, vēl šis sēž. Zoss gan klaigā:

«Ej nu nost!» - bet šis iesēdējies sēža laba - un neiet vis nost. Vakarā pārbrauks māte ar līgavu, tā šis kā zostēviņš kliegdams pretim, lai redzētu jauno sievu. Bet māte - gan tā redz, kas noticis, - vaimanā:

«Ak, tu muļķis, ak, tu muļķis! Nu jau tu pats būsi sēdējis zoss ligzdā - būsi sašķaidījis, vai, visu perēkli - redz, kāds tu izskaties!»

Muļķis nu arī atjēdzas, ka ir gan sasēdējis olas, bet neko, apčamdās, apčamdās - labs. Kā jau pie darba, daždien drēbes aptraipās, kur tā vari izsargāties, jāsaka.

Bet līgava sarauc pieri un nodomā: «Labi nebūs, laidīšos gudrāk pa nakts krēslu atpakaļ.»

Un tā nu naktī viņa saka brūtgānam:
«Pagaidi, pagaidi, es drīz atkal ienākšu!»

Bet muļķis atceras: «Tā nevar vis laist - māte taču minēja vakariņās: «Dēls, turi nu ciet to mantu, ko tev šodien pārvedu, sieva ir dārga rota!» Tādēļ - droši ir droši - iesiešu striķī un tad laidīšu laukā!»

Labi, iesēja striķī, izlaida līgavu laukā un drīz jo drīz vilkšus vilka atkal atpakaļ. Bet sieva bija atraisījusi mezglu, iesējusi striķī kazu un pati aizbēgusi. Muļķis ievilka kazu istabā, čamdīja, čamdīja pa tumsu, nevarēja saprast vairs, vaicāja mātei:

«Mem, mem, kas te grab pa grīdu, vai manai sievai ir kurpes?»

«Jā, dēliņ, tā jau visām sievām!»
Šis čamdīja vēl:
«Mem, mem, vai manai sievai ragi arī ir?»
«Jā, dēliņ, visām sievām cieti ragi!»

Šis apčamdīja arī kazai bārdu. «Mem, mem, manai sievai viss ģīmis ar matiem!»

«Jā, dēliņ, sievām jau gari mati, tavai lai!»
Beidzot apčamdījis arī ļipu.
«Mem, mem, manai sievai ļipa!»

Nu māte vairs nesapratusi, kas tā par ļipu, iededzinājusi uguni un skatījusies:

«Tā jau kaza, dēliņ!»

«Vai traks!» šis nu arī atjēdzies. «Tad viņa mani atstājusi, jāskrien pakaļ!»

Skrējis, skrējis - panācis gan, bet līgava nu izmetusies četrrāpus ceļam krustiem pāri, šis atskrējis pa tumsu - žogs priekšā! Nu skrējis atpakaļ pēc cirvja žogu ārdīt, un, kamēr nu atskrējis, līgava jau bijusi mājā.

Lūk, tā muļķis palicis bez sievas, un no tā laika visiem muļķiem sievas nepastāvot.