Sensenos laikos dzīvoja bagāts kungs. Kungam bija raiba, liela cūka, kas ganījās uz tīruma. Kādu dienu kungs redz ubagu nometušos ceļos klanāmies cūkai. Kungs jautā:

   «Par ko tu klanies manai cūkai?»

   Ubags saka: «Klanos, lai viņa šodien atnāk pie manis, jo man šodien ir lieli godi.»

   «Nu tad ņem to pie sevis,» saka kungs.

   Ubags paņem cūku un aizved pie sevis. Kungs gaida, gaida, kamēr nabags pārvedīs cūku, bet nesagaidījis brauc tai pakaļ.

   Nobraucis pie nabaga, viņš prasa, lai atdodot cūku, bet nabags atsaka, ka cūka pašlaik esot pie sābra, jo tam arī bijis gods. Ubags sataisījies iet pēc cūkas, bet atgriezies atpakaļ un prasījis no kunga zirgu, sacīdams, ka kaimiņš esot bagāts un viņam kauns iet kājām. Kungs arī iedevis zirgu. Gabalu nobraucis, nabags iedomājis, ka vajadzējis taču no kunga paprasīt arī labākas drēbes. Sacīts — darīts! Atgriezies atpakaļ. Kungs arī iedevis drēbes.

   Tagad nabags kā pats kungs aizbraucis pie kaimiņa pēc cūkas, bet kungs palicis nabaga saplīsušajās drēbēs, gaidīdams, kad nabags atbrauks. Bet nabagam braukt atpakaļ nav bijis ne prātā.

   Nogaidījis līdz vakaram un nosalis līdz beidzamajam, kungs gājis uz savu pili. Noplīsušo vīrieti pamanījusi gaspaža, noturējusi par ubagu un likusi, lai labi samilnojot par to, ka šis lienot pilī.

   Sulaiņi sizdami gan pazinuši, ka tas ir kungs, bet gribējuši atmaksāt tam savus parādus. Tikai tad gaspaža pazina savu vīru, sāka kliegt palīgu, bet neko nevarēja padarīt, jo pati bija sulaiņiem tā pavēlējusi.

   Tagad kungs saprata, ka ubags viņu ir piešmaucis, bet bija jau par vēlu. Ubags dzīvoja bez bēdām, turēja kunga cūku, zirgu un nēsāja kunga labākās drēbes.