Pils vārtos stabulnieks satiek ķēniņu, kas, tādu joku gaili pirmo reizi redzēdams, prasa: «Puis - kas tad tev uzgājis, kad tā izpušķojies?»
   «Tā jau pie mums avju gani staigā!»
   «Kam tad avis ganīji?»
   «Tam, kam katru dienu viena avs zuda.»
   «Vai dzirdi, man arī katru dienu viena avs nozūd. Ja tu varētu trīs dienas tā noganīt, ka nevienas nezustu, tad tiec pie manis par laimīgu cilvēku.»
   «Labi, labi, raudzīšu.»
   No rīta Sarga dēls paņem pie aitām mežā līdzi cirvi, maizi, gaļu, dzērienu un nu tik gana un barojas, gana un barojas. Līdz pavakarim aitas visas. Pats gans uzkāpis deviņžuburu ozolā pašā Jankas vidū un nu tik skatās un skaita, skatās un skaita. Te uzreiz tas ierauga caur devīto ozola žuburu, ka no kāda pakalna liels vīrs izlien un taisni pie viņa aitām soļo.
   «Aitas neņem!» gans uzsauc.
   «Vienu ņemšu atkal gan. Ja nedosi ar labu, tad dabūšu ar ļaunu.»
   «Ekur tev, lielo vīr, nelāgs ieradums: nieka vārda dēļ sirds tūlīt aptekas. Kāpēc mums ar ļaunumu jāšķiras? Nāc, draugs, labāk šurp, te man kožamais, dzeramais, pakodīsim, iztrieksimies un tad ir avi vēl panāksim!»
   Vīrs paliek ar mieru - nāks gan. Bet, tikko šis, kaklu atstiepdams dzer, tā gans - krauks! - ar cirvi nocērt jēru zaglim kaklu, pie kam vēl krītot savāda atslēga izšļūk no rokām. Gans paņem atslēgu, paglabā vīru žagaros un tad dzen avis mājā. Ķēniņš izskaita avis - visas.

   Otrā dienā ganam atgadās tāpat. Trešā dienā nāk vēl lielāks vīrs avi prasīt. Gans nobeidz ir šo un dabū trešo atslēgu. Tā nu trijās dienās trīs jēru zagļi nobendēti un trīs atslēgas dabūtas.