Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Tā iet, kad par muļķi dēvē
Teicējs: Valdis Lūriņš
Ilustrators: Kaspars Studāns
Ak tu žēlīgais! Pircēji padzirdējuši, ka podi par velti, — nu ņēma, nu rāva, raušus izrāva no nagiem. Tas nebija vakars — podu vezums tukšs, un šis brauc svilpodams mājā.
Pārbrauc, vēl nav pa vārtiem iekšā, brāļi pretim: «Muļķi, kur nauda?»
«Kur nauda? Nauda Rīgā!»
«Nu, kur tad podus liki, kad nauda Rīgā?»
«Podi lai Rīgā! Tur jau vezumiem ņem pretim — vairāk, nekā jums te kravājas, bet naudu nedod ātrāki, kamēr visi podi būs aizvesti.»
Brāļi, padzirdējuši, ka tā rīdzenieki pēc podiem izsalkuši, nu vairāk ne;kā tas vezums aizdzīts, dzen atkal citu, un muļķītis nobraukājas, skaidri muļķis palikdams, bet, kas jādara, tas jādara, vai gudriem brāļiem drīkstēsi atteikt: nē! Un tā nu šķūtēja, šķūtēja — pašā rudenī aizšķūtēja beidzamo vezumu, un šoreiz — kad tevi nolāpāmais! — jāpārved par visiem vezumiem nauda lai;ja ne — to gudrie jau noteica —, tad dzīvu nepametīšot. «Vai tevi nelaime!» muļķītis doma. «Dzīvība taču dārga, un beigts nu esmu.»
Bet, mājā braukdams, — laime, kur tu ronies? — dzird: pa tādiem krūmeļiem iet ņigu ņegu. Piebrauks tuvāk — redz: slepkavas, blēži, kas viņi — ceļā jau visus nevar pazīt, — sniega kupenā glabā kaut ko. Viņš domā: «Ko es tur ieķērnāšos ar tādiem, lai paglabā, lai, gan jau aizies, un tad būs mana reize!»
Jā, tā arī bija: šie rušina, ierušina un aiziet. Nu brauks muļķītis ar savu roku aptaustīt — atron: lielais šķirsts, pilns sudraba naudas, paglabāts tā, lai tur ne circenis nedzied pakaļ. Ko nu? Veļ ragus un ved brāļiem.
Otrā dienā blēži atnāks noglabājumu ostīt: nav! Par velti Rīgas pilsētu apzaguši!
Pārbrauc, vēl nav pa vārtiem iekšā, brāļi pretim: «Muļķi, kur nauda?»
«Kur nauda? Nauda Rīgā!»
«Nu, kur tad podus liki, kad nauda Rīgā?»
«Podi lai Rīgā! Tur jau vezumiem ņem pretim — vairāk, nekā jums te kravājas, bet naudu nedod ātrāki, kamēr visi podi būs aizvesti.»
Brāļi, padzirdējuši, ka tā rīdzenieki pēc podiem izsalkuši, nu vairāk ne;kā tas vezums aizdzīts, dzen atkal citu, un muļķītis nobraukājas, skaidri muļķis palikdams, bet, kas jādara, tas jādara, vai gudriem brāļiem drīkstēsi atteikt: nē! Un tā nu šķūtēja, šķūtēja — pašā rudenī aizšķūtēja beidzamo vezumu, un šoreiz — kad tevi nolāpāmais! — jāpārved par visiem vezumiem nauda lai;ja ne — to gudrie jau noteica —, tad dzīvu nepametīšot. «Vai tevi nelaime!» muļķītis doma. «Dzīvība taču dārga, un beigts nu esmu.»
Bet, mājā braukdams, — laime, kur tu ronies? — dzird: pa tādiem krūmeļiem iet ņigu ņegu. Piebrauks tuvāk — redz: slepkavas, blēži, kas viņi — ceļā jau visus nevar pazīt, — sniega kupenā glabā kaut ko. Viņš domā: «Ko es tur ieķērnāšos ar tādiem, lai paglabā, lai, gan jau aizies, un tad būs mana reize!»
Jā, tā arī bija: šie rušina, ierušina un aiziet. Nu brauks muļķītis ar savu roku aptaustīt — atron: lielais šķirsts, pilns sudraba naudas, paglabāts tā, lai tur ne circenis nedzied pakaļ. Ko nu? Veļ ragus un ved brāļiem.
Otrā dienā blēži atnāks noglabājumu ostīt: nav! Par velti Rīgas pilsētu apzaguši!
