Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Tā iet, kad par muļķi dēvē
Teicējs: Valdis Lūriņš
Ilustrators: Kaspars Studāns
Bet gudrie brāļi, tādu spožu naudu redzēdami, skaidri no-juka: tūliņ atvēlēja muļķītim to, ko, pēc viņu domām, nekad nebūtu varējuši vēlēt: precēties. Bet, kad jāprecas, tad jāprecas — pretim atteikt jau nedrīkst.
Jā, un tā nu gudrie rīko kāzas, nemaz neprasīdami, vai brūte arī būs vai nebūs, — tikai rīko, un muļķītim vel jabraucot paša ziemas laikā Rīgā pēc kāzu sviesta — āre! —šiem tā saimniece tāda devīga: par daudz novēlējusi sviesta pati sev, un nu nav tik daudz, cik lielām kāzām vajadzīgs.
Muļķītis aizbrauc Rīgā, sapērk sviestu, brauks mājā — kur tu dieviņ! — atkusnis iestājies, vietām pagalam pliks, nemaz pastumties. Viņš domā: «Kur es tā pārkulšos. Kad ziemas laikam nav sniega, tad man ir sviests!»—un nu ņem tikai sviestu un jauc pa ceļu, ka var pabraukt. Brauca, brauca — nu gāja tīk glumi, ka briesmas,—pārbrauca mājā, brāļi dusmīgi, viņi esot sabrūvējuši pilnu pirti ar alu — šis nevarot ne nieka sviestu pārvest — braukšot paši pakaļ;bet viņš lai tomēr izkurinot pirti un nomazgājoties balts uz kāzām!
Labi, šie aizbrauc, viņš iet pirti kurināt.
Kurināja, kurināja — sakurināja par dikti: alus palika siltumā traks,izspēra spundes griestos,iztecēja pagrīdu,kāzasizjuka.
Bet otrā rudenī tad nejuka vairs, tad muļķītis pats rīkoja kāzas, pats precēja sievu un apprecējās, kā vajaga būt.
Pēc tam muļķītis dzīvojis tik gudri, ka gudriem brāļiem nācies vēl padomu daždien paprasīt. Āre, tā iet kādreiz, kad otru par muļķi dēvē.
Jā, un tā nu gudrie rīko kāzas, nemaz neprasīdami, vai brūte arī būs vai nebūs, — tikai rīko, un muļķītim vel jabraucot paša ziemas laikā Rīgā pēc kāzu sviesta — āre! —šiem tā saimniece tāda devīga: par daudz novēlējusi sviesta pati sev, un nu nav tik daudz, cik lielām kāzām vajadzīgs.
Muļķītis aizbrauc Rīgā, sapērk sviestu, brauks mājā — kur tu dieviņ! — atkusnis iestājies, vietām pagalam pliks, nemaz pastumties. Viņš domā: «Kur es tā pārkulšos. Kad ziemas laikam nav sniega, tad man ir sviests!»—un nu ņem tikai sviestu un jauc pa ceļu, ka var pabraukt. Brauca, brauca — nu gāja tīk glumi, ka briesmas,—pārbrauca mājā, brāļi dusmīgi, viņi esot sabrūvējuši pilnu pirti ar alu — šis nevarot ne nieka sviestu pārvest — braukšot paši pakaļ;bet viņš lai tomēr izkurinot pirti un nomazgājoties balts uz kāzām!
Labi, šie aizbrauc, viņš iet pirti kurināt.
Kurināja, kurināja — sakurināja par dikti: alus palika siltumā traks,izspēra spundes griestos,iztecēja pagrīdu,kāzasizjuka.
Bet otrā rudenī tad nejuka vairs, tad muļķītis pats rīkoja kāzas, pats precēja sievu un apprecējās, kā vajaga būt.
Pēc tam muļķītis dzīvojis tik gudri, ka gudriem brāļiem nācies vēl padomu daždien paprasīt. Āre, tā iet kādreiz, kad otru par muļķi dēvē.
