Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Rūķis - sveču lējējs
Teicējs: Mārtiņš Daugulis
Autors: Margarita Stāraste
Pēc brītiņa kāds pajauns zaķis bailīgi pavēra durvis mazā šķirbiņā.
«Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un pieklājīgi palocījās līdz pašai
zemei, «mēs atnācām ciemā.»
Bet arī zaķis viņus nelaida savā mājelē. Viņš
stāvēja durvīs, bija tā kā uztraucies un teica: «Nezinu, kas jūs esat par
personām. Es jūsu nekādā ziņā nevaru aicināt iekšā.»
Un zaķis steidzīgi vien aizvēra durvis. Nu sniega vīriem vairs nebija drosmes
klauvēt vēl pie kādām durvīm. Viņi bija tā satriekti, ka tiem vairs nebija
nekāda dzīvesprieka. Ja viņi Ziemassvētkos nevarēja kopā ar citiem dedzināt
eglīti, tad jau nebija nemaz vērts dzīvot. Tāpēc sniega vīri noņēma savas
spaiņu cepures, iesvieda sniegā un izrāva pat visas ogļu pogas no saviem
baltajiem kamzoļiem. Tad viņi aizgāja pār piesnigušajiem tīrumiem meklēt
Atkusni, lai tas viņus izkausētu.
Sniega vīri gāja un gāja, līdz beidzot satika
ceļā rūķi - Svečulējēju. Tas palocīja galvu un vēlēja sniega vīriem priecīgus Ziemassvētkus. Rūķi Svečulējēju visi ļoti
cienīja, jo viņš bija tas, kas gādāja par gaismu tumšajās ziemas naktīs.
Bet šie vīri pat neatbildēja uz Svečulējēja svētku
vēlējumu. Viņi gāja nokārtām galvām, mīdami viens otra pēdās un reizēm tik
smagi nopūzdamies, kā var nopūsties tikai ļoti smagās bēdās. Rūķis Svečulējējs
satraucies noskatījās uz aizejošiem sniega vīriem. Tad viņš aiztipināja līdz
mežmalas krūmiem un pieklauvēja pie vepra būdiņas. Kad vepris parādījās mājas
durvīs savos aplietajos svētku svārkos, tad rūķis Svečulējējs teica, ka viņš
ceļā sastapis trīs sniega vīrus. Viņi esot gājuši nokārtām galvām un smagi pūtuši. Vai vepris nezinot, kas tiem
par nelaimi?Veprim palika tīri tā neveikli ap sirdi. Svečulējējs
to tūliņ pamanīja ar savām vērīgajām rūķa acīm: veprim bija drusku tā kā
pietvīkuši vaigi, viņš neveikli mīņājās no vienas kājas uz otru un nezināja,
vai asti labāk turēt izstieptu
vai sagrieztu gredzenā.
«Jūtu, ka
tu esi vainīgs,» Svečulējējs errīgi teica.
«Saki taisnību!»
«Es viņus nevarēju uzņemt savā mājā,» vepris atzinās
pavisam nokaunējies, «man ir tik šauras telpas. Es viņus aizsūtīju tālāk pie
brūnās vistas.»
«Tas nu vis
nebija sevišķi pieklājīgi.» rūķis Svečulējējs nosodoši teica. Vepris, nolaidis abas
ausis, iečāpoja savā istabā. Tur viņš brīdi pavandījās pa skapi un drīzi vien
bija atkal atpakaļ.
«Te būs
tūta ar āboliem!» vepris rukšķēja, «iedod tos sniega vīriem, ja viņus satiec,
un saki, lai viņi vairs neskumst.»
Rūķis
Svečulējējs paņēma tūtu un gāja uz vītoliem pie brūnās vistas.
«Ko tu esi nodarījusi sniega vīriem?» rūķis stingri noprasīja, pavēris
vistas slietā namiņa durvis. Brūnā vista tā nokaunējās, ka viņai nosarka visa
galva.
«Es ļoti
baidos no katra slapjuma,» vista taisnojās. «Nevarēju sniega vīrus pie sevis
uzņemt, man bija ļoti bail, ka viņi siltumā nesāk kust un ka manā namā
neizceļas plūdi. Es sniega vīrus aizsūtīju tālāk pie zaķa.»
«Cik nepieklājīgi!» rūķis Svečulējējs sašutis iesaucās. Brūnajai vistai
nebija patīkami to dzirdēt. Seksti noliekusi viņa sāka steidzīgi meklēties pa
plauktiņiem. Atradusi strīpainu maisiņu, iedeva to rūķim un teica:
«Te būs sīrupa piparkūkas. Iedod tās sniega vīriem, ja viņus satiec, un
saki, lai viņi uz mani vairs nedusmojas.»
«Es esmu
tik vārīga pret slapjumu,» vista vēl kautrīgi piebilda. Rūķis Svečulējējs
paņēma strīpaino maisiņu, un gāja uz zaķa mājokli.
«Ko tu esi
nodarījis sniega vīriem?» Svečulējējs uzbrēca zaķim tādā balsī, ka tas sarāvās
pavisam maziņš un pieglauda abas ausis pie muguras.
«Tā nu iznāca,»
zaķis atzinās kautrīgi, nolaistām acīm, «es pēc dabas esmu stipri bailīgs un
baidījos viņus uzņemt savā mājoklī.»
«Bet visi trīs sniega vīri par to ir dziļi satriekti,» rūķis Svečulējējs
nopietni teica. «Viņi ir pavisam sašļukuši, no bēdām izrāvuši sev visas ogļu
pogas. Var redzēt, ka viņiem dzīvē vairs nekas nepatīk.»