Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Rūķis - sveču lējējs
Teicējs: Mārtiņš Daugulis
Autors: Margarita Stāraste
Reiz dzīvoja trīs labi draugi. Viens no viņiem bija garš, otrs resns un
trešais maziņš. Viņiem visiem bija spaiņu cepures, burkānu deguni, melnas ogļu
pogas baltajos kamzoļos, un viņi visi bija īsti sniega vīri. Kad pienāca
Ziemassvētki, tad visi trīs vīri sabāza kopā savus burkānu degunus un nosprieda
iet kaut kur ciemos. Viņi bija dzirdējuši, ka tā svētkos parasti mēdzot darīt,
un bez tam tie tik ļoti vēlējās redzēt, kā dedzina Ziemassvētku eglīti. Tāpēc
sniega vīri devās ceļā. Viņi bija ļoti labā omā, brida pa sniegu dūšīgi
cilādami kājas un trallinādami priecīgu eglītes dziesmu. Tā viņi nonāca līdz
kādai zemai būdiņai.
Tad garais sniega vīrs sagrieza taisni savu spaiņa cepuri, izgāza
vēderu un bungoja pie durvīm ar savu balto dūri.
Pretim iznāca vepris ar tukliem vaigiem un ļumīgu
pakakli. Viņš bija uzvilcis rožainus svētku svārkus un jau paspējis noliet tiem
visu priekšu ar sīpolu mērci.
«Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica
un pieklājīgi paklanījās. «Mēs atnācām pie tevis ciemos!» garais sacīja ar
vieglu smaidu baltajos vaigos. Bet vepris nemaz nedomāja laist sniega vīrus
savā istabā. Viņš stāvēja plati ieplēties savas būdas durvīs.
«Redziet,» vepris teica, «es esmu salūdzis ciemā
daudz cūku un bez tam vēl arī divus ļoti prāvus meža kuiļus. Ja nu es ielaistu
arī jūs savā istabā, tad te būtu tik biezs, ka vairs nepaliktu vietas kur
apgriezties. Nē, es jūs gan nevaru pieņemt.» Un vepris jau vēra ciet savas istabas durvis. Bet pēc brīža viņš pabāza
savu tuklo galvu pa durvju šķirbu un vēl piebilda: «Aizejiet pie brūnās vistas.
Viņas namiņš ir tur pa kreisi, pie tiem diviem vītoliem. Gan jau vista jūs
pieņems.»
Tad vepris aizvēra durvis, un visi trīs sniega vīri
palika ārpusē. Viņi bija tā kā drusku saīguši, jo vepra būdā rukšķēja omulīgas
balsis un bija dzirdama aizgrābjoša strēbšana. Brīdi sniega vīri klausījās. Bet
nebija jau nemaz tik patīkami dzirdēt, kā citi mielojas.
Tāpēc sniega vīri apgriezās apkārt un gāja pie
diviem vītoliem, kur dzīvoja brūnā vista. Kad viņi nonāca pie vistas slietā
namiņa, tad resnais sniega vīrs sagrieza taisni savu burkāna degunu, izgāza
vēderu un teica:
«Tagad bungošu es. Man varbūt laimēsies!» Un
viņš bungoja pie namiņa durvīm ar savu balto dūri. Pēc brītiņa brūnā vista
atvēra durvis. Viņa bija apsegusies ar pavisam jaunu svētku lakatu. «Priecīgus
Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un palocījās brūnās vistas priekšā.
«Mēs atnācām
ciemā!» garais vēl piebilda.
Vistas mājīgais namiņš bija jau pilns ar ciemiņiem.
Pie apaļa galda sēdēja pieci kaimiņu gaiļi varenām sekstēm un greznām astēm,
trīs pīles ar nospodrinātiem knābjiem un divas pavecas tītarienes. Viesi
knābāja graudu kūkas un omulīgi tērzēja.
Bet sniega vīrus brūnā vista nelūdza dziļāk istabā.
Viņa stāvēja durvīs, ieplētusi spārnus un teica:
«Jūs nu gan es nevaru pieņemt. Sāksiet vēl
siltumā kust un pieslapināsiet manu viesistabu. Es tik ļoti neciešu slapjumu!»
To dzirdot, sniega vīri nokāra degunus,
apgriezās un gāja prom. Viņi bija kļuvuši pavisam klusi.
«Aizejiet pie zaķa!» brunā vista vēl
nokladzināja tiem pakaļ, «viņa mājele ir tur - zem bērza. Gan jau zaķis jūs
pieņems.»
Nu visi trīs sniega vīri gāja uz zaķa mājeli.
Viņi gāja lēni un vilka kājas pa sniegu, jo bija stipri sapīkuši. Kad viņi beidzot nonāca pie zaķa durvīm, tad mazais sniega vīriņš teica:«Tagad
bungošu es. Varbūt man laimēsies.» Un viņš piebungoja pie mājeles durvīm ar
savu balto dūrīti.
Pēc brītiņa kāds pajauns zaķis bailīgi pavēra durvis mazā šķirbiņā.
«Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un pieklājīgi palocījās līdz pašai
zemei, «mēs atnācām ciemā.»
Bet arī zaķis viņus nelaida savā mājelē. Viņš
stāvēja durvīs, bija tā kā uztraucies un teica: «Nezinu, kas jūs esat par
personām. Es jūsu nekādā ziņā nevaru aicināt iekšā.»
Un zaķis steidzīgi vien aizvēra durvis. Nu sniega vīriem vairs nebija drosmes
klauvēt vēl pie kādām durvīm. Viņi bija tā satriekti, ka tiem vairs nebija
nekāda dzīvesprieka. Ja viņi Ziemassvētkos nevarēja kopā ar citiem dedzināt
eglīti, tad jau nebija nemaz vērts dzīvot. Tāpēc sniega vīri noņēma savas
spaiņu cepures, iesvieda sniegā un izrāva pat visas ogļu pogas no saviem
baltajiem kamzoļiem. Tad viņi aizgāja pār piesnigušajiem tīrumiem meklēt
Atkusni, lai tas viņus izkausētu.
Sniega vīri gāja un gāja, līdz beidzot satika
ceļā rūķi - Svečulējēju. Tas palocīja galvu un vēlēja sniega vīriem priecīgus Ziemassvētkus. Rūķi Svečulējēju visi ļoti
cienīja, jo viņš bija tas, kas gādāja par gaismu tumšajās ziemas naktīs.
Bet šie vīri pat neatbildēja uz Svečulējēja svētku
vēlējumu. Viņi gāja nokārtām galvām, mīdami viens otra pēdās un reizēm tik
smagi nopūzdamies, kā var nopūsties tikai ļoti smagās bēdās. Rūķis Svečulējējs
satraucies noskatījās uz aizejošiem sniega vīriem. Tad viņš aiztipināja līdz
mežmalas krūmiem un pieklauvēja pie vepra būdiņas. Kad vepris parādījās mājas
durvīs savos aplietajos svētku svārkos, tad rūķis Svečulējējs teica, ka viņš
ceļā sastapis trīs sniega vīrus. Viņi esot gājuši nokārtām galvām un smagi pūtuši. Vai vepris nezinot, kas tiem
par nelaimi?Veprim palika tīri tā neveikli ap sirdi. Svečulējējs
to tūliņ pamanīja ar savām vērīgajām rūķa acīm: veprim bija drusku tā kā
pietvīkuši vaigi, viņš neveikli mīņājās no vienas kājas uz otru un nezināja,
vai asti labāk turēt izstieptu
vai sagrieztu gredzenā.
«Jūtu, ka
tu esi vainīgs,» Svečulējējs errīgi teica.
«Saki taisnību!»
«Es viņus nevarēju uzņemt savā mājā,» vepris atzinās
pavisam nokaunējies, «man ir tik šauras telpas. Es viņus aizsūtīju tālāk pie
brūnās vistas.»
«Tas nu vis
nebija sevišķi pieklājīgi.» rūķis Svečulējējs nosodoši teica. Vepris, nolaidis abas
ausis, iečāpoja savā istabā. Tur viņš brīdi pavandījās pa skapi un drīzi vien
bija atkal atpakaļ.
«Te būs
tūta ar āboliem!» vepris rukšķēja, «iedod tos sniega vīriem, ja viņus satiec,
un saki, lai viņi vairs neskumst.»
Rūķis
Svečulējējs paņēma tūtu un gāja uz vītoliem pie brūnās vistas.
«Ko tu esi nodarījusi sniega vīriem?» rūķis stingri noprasīja, pavēris
vistas slietā namiņa durvis. Brūnā vista tā nokaunējās, ka viņai nosarka visa
galva.
«Es ļoti
baidos no katra slapjuma,» vista taisnojās. «Nevarēju sniega vīrus pie sevis
uzņemt, man bija ļoti bail, ka viņi siltumā nesāk kust un ka manā namā
neizceļas plūdi. Es sniega vīrus aizsūtīju tālāk pie zaķa.»
«Cik nepieklājīgi!» rūķis Svečulējējs sašutis iesaucās. Brūnajai vistai
nebija patīkami to dzirdēt. Seksti noliekusi viņa sāka steidzīgi meklēties pa
plauktiņiem. Atradusi strīpainu maisiņu, iedeva to rūķim un teica:
«Te būs sīrupa piparkūkas. Iedod tās sniega vīriem, ja viņus satiec, un
saki, lai viņi uz mani vairs nedusmojas.»
«Es esmu
tik vārīga pret slapjumu,» vista vēl kautrīgi piebilda. Rūķis Svečulējējs
paņēma strīpaino maisiņu, un gāja uz zaķa mājokli.
«Ko tu esi
nodarījis sniega vīriem?» Svečulējējs uzbrēca zaķim tādā balsī, ka tas sarāvās
pavisam maziņš un pieglauda abas ausis pie muguras.
«Tā nu iznāca,»
zaķis atzinās kautrīgi, nolaistām acīm, «es pēc dabas esmu stipri bailīgs un
baidījos viņus uzņemt savā mājoklī.»
«Bet visi trīs sniega vīri par to ir dziļi satriekti,» rūķis Svečulējējs
nopietni teica. «Viņi ir pavisam sašļukuši, no bēdām izrāvuši sev visas ogļu
pogas. Var redzēt, ka viņiem dzīvē vairs nekas nepatīk.»
Tad rūķis
Svečulējējs nopūtās un noteica: «Lai nu kā, bet tev, zaķi, savu vainu ir
jāmēģina izlabot!»
Zaķis kļuva
domīgs. Tad viņš sāka meklēt pa visām skapju augšām, pa visiem plauktiņiem un
atvilktnēm. Un tas vilkās ļoti ilgi. Beidzot tanī kaktiņā, kur glabājās tukšas
sērkociņu kastītes un ietinamais papīrs, zaķis atrada piecus apzeltītus egļu
čiekurus. Tos zaķis
iedeva rūķim Svečulējējam. «Nodod sniega vīriem!» viņš teica, «Saki, lai viņi
uz mani nedusmojas. Cita man nekā labāka nav,» viņš vēl kaunīgi piebilda.
«Nu labi!» rūķis Svečulējējs teica, «iztiksim ar tiem pašiem.» Viņš
sabāza visus piecus apzeltītos čiekurus savās kabatās. Bet pēc tam rūķis
Svečulējējs teica vēl kaut ko: ja zaķis arī turpmāk gribot dabūt no rūķa sveces
garajām ziemas naktīm, tad viņam jāizpilda vēl viens ļoti svarīgs uzdevums -
jāuzmeklē visus trīs noskumušos sniega vīrus un jāatved uz to mazo meža
klajumiņu, kur pašā vidū aug viena pati kupla eglīte.
Zaķim sveces bija ļoti vajadzīgas, jo pašreiz viņš dedzināja taisni pašu
pēdējo galiņu. Zaķis uzvilka garos zābakus, uzmauca dubultus dūraiņus un
aizsteidzās pāri apsnigušajiem tīrumiem. Bet rūķis
Svečulējējs steidzīgi čāpoja uz mazo meža klajumiņu. Viņš apstājās pie mazās
eglītes un lika tai krietni nopurināties, lai no zariem nobirtu liekā sniega
nasta. Pēc tam Svečulējējs sakāra eglītes zaros visus vepra dotos ābolus,
vistas piparkūkas un piecus apzeltītos egļu čiekurus. Pēc tam
rūķis vēl aiztecēja uz savu būdu un atnesa veselu klēpi paša lietas - slaidas
un tievas Ziemassvētku svecītes.
Kad
svecītes bija saspraustas eglītes zaros, tad rūķis Svečulējējs, salicis cienīgi
rokas uz muguras, apstaigāja vēl eglītei apkārt un apskatīja to no visām pusēm.
Izskatījās skaisti. Pat ļoti skaisti. Un rūķa vaigi silti smaidīja.
Pēc tam Svečulējējs apsēdās uz celma un iesāka gaidīt. Viņš gaidīja
ilgi, ļoti ilgi. Beidzot rūķim jau sāka rasties tā kā šaubas - vai zaķim maz
būs izdevies atrast noskumušos sniega vīrus. Vai tikai Svečulējējam pašam
nebūs jāsāk pārmeklēt pasauli.
Bet tad
atlaidās trīs zīlītes, nometās sniegā pie rūķa kājām un cita caur citu
čivināja:
«Nāk, nāk. Viņi nāk, viņi nāk!»
Un kā tad -
drīzi vien pašķīrās koku zari un klajumā iečāpoja trīs sniega vīri - viens
garš, otrs resns un trešais maziņš, bet aiz viņiem - nogurušais zaķis. Viņš bija apskrējis pus pasauli, līdz atradis visus
trīs sniega vīrus. Un tā vieta, kur zaķis viņus atradis, bijusi sniega vīriem
ļoti bīstama. Iedomājieties tik: turpat netālu staigājis Atkusnis!
Bet nu - paldies Dievam - sniega vīri
bija šeit un rūķis Svečulējējs iededzināja baltās svecītes. Sniega vīri skatījās
eglītē, sašķiebuši savas apaļās galvas, un viņu baltās sejas bija laimes
pilnas. Visvairāk sniega vīri brīnījās par pieciem
apzeltītajiem čiekuriem. Tādus viņi vēl nebija redzējuši.
«Tie čiekuri ir no manis!»
zaķis lielīgi teica. «Bet par visu pārējo jums jāpateicas rūķim Svečulējējam.»
«Katrā ziņā jāpateicas!» iesaucās lielais sniega vīrs.
«To mēs tūliņ izdarīsim!» sacīja resnais.
Bet mazais sniega vīriņš apgriezās apkārt, skatījās uz visām
pusēm un prasīja: «Bet kur tad viņš ir - šis rūķis Svečulējējs?»
Nu tikai visi ievēroja, ka
Svečulējējs bija pazudis. Pat savas pēdas viņš nebija atstājis sniegā.
|