Kur vien iedams, zaķis dzirdēja runājam, ka viņš esot bailīgākais radījums pasaulē. Pat cilvēki mēdza sacīt: «Bailīgs kā zaķis.» Gauži nobēdājies par tādu neslavu, zaķis nolēma darīt savai posta dzīvei galu. Aizļipoja uz upmalu un gribēja jau lēkt no krasta atvarā. Te uzreiz varde, no skrējēja sabijusies, — plunkš! — ūdenī.

Zaķis nu redzēja, ka tomēr ir pasaulē kāds, kas bīstas arī no viņa, atmeta nodomu slīcināties un lielā priekā tik ļoti smējās, ka acu plakstiņi tam ierāvās pierē un lūpas savilkās līdz ausīm. Kūleņus mezdams, zaķis smējās un sauca:

— No zaķa bēg! No zaķa bēg! No zaķa bēg!

Pēkšņi no lieliem smiekliem zaķim pārplīsa lūpas. Tad viņš rima smieties un sacīja:

— Tas ir labi! Tagad es visiem rādīšu zobus!

Pēc kāda laika zaķis sadraudzējies ar avenu. Staigādami pa mežu, abi sagudrojuši celt māju. Avens izraudzījis satrunējušu bērza stumbānu un teicis:

— Es to nogāzīšu. Derēs baļķiem.

Avens ieskrējies un kā belzis ar ragiem, tā bērzs zemē gan. Tad avens, viltībnieks, sacījis zaķim:

Es vienu koku nogāzu. Tev jānogāž otrs.

Avens izmeklējis resnu, žuburainu ozolu un teicis:

šis būs labs lietas koks. Gāz to zemē!

Zaķis, plānprātiņš, klausa arī. Ieskrējies un belzis no visa spēka pieri pret ozola stumbru, bet tas ir nekust. Zaķis pats gan, nabags, iedzinis galvu sev plecos. Ko nu? Avens tagad sācis šo žēlot un iesaucies:

Nebēdā, draudziņ! Es tev to galvu izvilkšu.

Kā tad tu izvilks!? — zaķis šaubījies.

— Saņemšu aiz ausīm un tikmēr vilkšu, kamēr galva no pleciem būs ārā.

Tad velc žigli.

Bet tu atsperies!

Avens nu satvēris zaķi aiz ausīm un vilcis, cik jaudas. Izvilcis jau zaķim galvu turpat, kur bijusi, taču stiepis vēl. Zaķis gan brēcis, ka nu jau esot diezgan, vairāk lai neraujot, bet avens, palaidnieks, stiepis vienā stiepšanā un izstiepis zaķim ausis trīsreiz garākas, nekā bijušas līdz nelaimes brīdim.

No tā laika zaķim garas ausis.