Sams reiz sadomājis, ka Daugavā pārāk grūta dzīve, un devies pret straumi laimi meklēt. Gājis, gājis un iegriezies Ogrē. Ogrē sams saticis uli. Kā jau daždien ienācējs, viņš, laipni bildinādams, vaicājis:

— Kā jums te, Ogrē, labi klājas?

Ulis nopētījis milzīgo samu un klusībā nodomājis: «Ja tāds tēviņš sāks Ogrē dzīvot, tad mazie vairs klajumā lai nerādās. Tad ir beigas. Jālūko dabūt to rīmu no Ogres prom.» Savaibstījis bēdīgu ģīmi, ulis atbildējis:

Kā te var klāties? Dzīvojam no rokas mutē!

Kāpēc tu tik mazs augumā?

Jā, redzi nu, kāda mums tā dzīvīte, sama lielskungs! Vai tu domā, ka mēs, uļi, vienmēr bijām tik mazi kā tagad es? Nē, nē! Tu jau esi liels un brangs, bet mans tēva tēvs bija vēl brangāks. Pār pieri vien viņam bija pieci sprīži, kur tad vēl līdz astei! Bet tagad! ... Redzi pats, kāds es izskatos! Laikam jau mums, uļiem, pēdīgi būs pavisam jāsadilst, ja nenāks labāki laiki. Barības te vairs nekādas. Kurš prot veiklāk peldēt, tas airējas projām uz Daugavu. Tā ir daudz lielāka upe un nav tik skaudīga kā Ogre.

Sams, dzirdēdams, ka Ogrē tik plāni klājoties, nodomājis: «Kas man kaiš Daugavā, ja citur nav labākas dzīves?» Un tūdaļ atvadījies no laipnā ogrēnieša, lai peldētu atpakaļ uz Daugavu.

Kopš tā laika neviens sams Ogrē nav redzēts.