Pretim Sērenes kapiem atrodas kāds kalns, kuru sauc par Pilskalnu. Priekš kādiem vairāk simts gadiem uz šī kalna bijusi pils. Pilī dzīvojis ķēniņš ar savu skaisto meitu. Bijis auksts ziemas vakars. Vējš aurojis ap pils mūriem, sadzīdams lielus sniega vaļņus. Lielā negaisa dēļ divi ceļinieki bijuši nomaldījušies no ceļa. Viens no šiem ceļiniekiem bijis diezgan vecs - otrs jauns un skaists. Abi gājuši pie pils vārtiem un lūguši naktsmājas. Ķēniņa meita atdarījusi pils logu un paskaidrojusi, ka pilī svešinieki netiekot uzņemti. Vecais ceļinieks šo pili nolādējis. Tā nogrimusi. Tanī vietā palicis ļoti dziļš ezeriņš. Ezeriņa vidū varējis redzēt pils torni. Tagad šis ezeriņš ir aizaudzis, tikai pašā vidū var redzēt lielu akmeni. Ja kāds pils vārdu uzminēšot, tad tā atkal uzcelšoties. Līdz šim tas nevienam vēl nav izdevies, jo pilij esot tāds noslēpumains vārds.