Zemes virsū reiz bija tādi laiki, kad zvēri iztikuši bez astes. Viņus briesmīgi nomocīja visādi mūdži – zvēriem nebija nekā, ar ko aizsargāties. Te nu kādu reizi Meža Valdnieks izdeva pavēli, lai zvēri ejot saņemt asti. Ziņneši devās uz malu malām aicināt zvērus no gāršām, mežiem un laukiem. Viņi paziņoja par pavēli Vilkam, Lapsai un Caunai, migā pamodināja arī Lāci.

- Labi, - Lācis saka, - es tūlīt iešu, tikai aizļekošu līdz vecajai liepai, vai tur neatradīsies kaut kas, ko iekost.

Patiešām vecās liepas dobumā meža bites bija sanesušas daudz medus. Ķepainis sāka dobumu izlauzīt un medu ņemt ārā. Bites viņam dzēla, tikai viņš nepievērsa uzmanību – ņēma medu un bites, un praulus, kuri pielipuši pie medus, visu ēda un no labpatikas tikai ņurdēja. Pieēdies viņš gribēja iet uz sapulci, bet ieraudzīja, ka spalva viscaur noziesta ar medu un pieķērusies ar prauliem.

„Nē,” Ķepainis nodomāja, „šādā uzvalkā uz sapulci nedrīkst iet.”

Lācis apsēdās un sāka laizīt savu vēderu. Saulīte sildīja tik jauku, ka viņš atslābinājās un nemaz nepamanīja, ka cieši iemidzis.

Pa šo laiku zvēri bija sākuši salasīties uz sapulci. Pirmā atskrēja Lapsa un izvēlējās sev visskaistāko kuplo asti. Pēc tam Cauna un Vāvere. Vērsis izvēlējās asti ar pušķīti galā, Zirgs – no gariem astriem, lai labāk varētu cīnīties pret mušām un dunduriem. Atskrēja arī Zaķītis, bet, izdzirdis briesmīgu jandāliņu, izbijās un ieslēpās krūmā – tur viņš tupēja, kamēr visi zvēri bija izklīduši un mežā iestājās klusums. Zaķītis izlīda no krūmiem un bailīgi piegāja pie Meža Valdnieka.

- Kur tad tu biji? - Valdnieks prasa, - visi jau asti izvēlējušies, palikusi tikai viena maziņa.

- Tieši tā man vajadzīga! – Zaķītis nopriecājas. – Gara aste man būtu tikai par traucēkli, kad jābēg no vilkiem un suņiem, bet šī man īsti reizē.

Zaķītis švītīgi piekarināja savu asti un priecīgi sāka lēkāt.

Tikām atmodās arī Lācis un pēkšņi atcerējās, ka viņam jāiet uz sapulci. Paskatās, bet saule jau pavisam virs meža. Ķepainis metās skriet, cik nagi nes. Viņš skrēja, skrēja, pat aizelsās. Bet tajā vietā, kur jābūt sapulcei, neviena vairs nav.

„Ko lai tagad daru,” Lācis domā, „visiem būs astes, tikai es palicis bez tās.”

Tā viņš dusmīgs iet un ierauga, ka uz celma Āpsis grozās un uz savu skaisto asti vien skatās.

- Paklau, āpsi, - Lācis saka, - kur tu liksi tik garu asti? Atdod pusi man.

- Vai tev prāts! – Āpsis atbild. – Kā to var? Tad taču būs izbojāta visa mode!

- Ja nedosi, - Lācis saka un uzliek ķepu Āpsim uz galvas, - ja nedosi ar labu, paņemšu ar varu.

- Nedošu! – Āpsis iekliedzas un kā raujas laukā, tā izraujas.

Lācim ķepā tomēr palika gara Āpša astes strēmele. Lācis noplēsa gabalu no strēmeles, piesprauda ādu tajā vietā, kur jābūt astei, un devās notiesāt medu līdz galam.

Bet Āpsis skrēja, skrēja, tomēr, lai slēpās kur slēpdamies, visu laiku viņam šķiet, ka Lācis dipā nopakaļ. Galu galā Āpsis izraka dziļu alu, ielīda tajā un tupēja augām dienām. Tikai tad, kad mēness pakāpās virs meža, viņš līda laukā un meklēja, ko iesākt. Turpat alā Āpsim arī piedzima bērni.

Reiz alas tuvumā skrien Lapsa. Viņa dzird, ka kaut kas pīkst. Lapsa paskatās kokos un izokšķerē visus krūmus – nekā nav. Viltniece ieklausījās un viņai šķita, ka pīkst kāds zem zemes. Skatās – ala. Lapsa ielien alā, bet tajā – Āpsis.

- Kas tad tev, Āpsi – vai virs zemes par šauru, ka esi ielīdis zem zemes?

- Nu ja, ka par šauru.

Āpsis iestāstīja Lapsai, ka Lācis teju vai gribējis atņemt viņam asti. Lapsa uzklausa, viltīgi iesmejas un saka:

- Tu melo, Āpsi! Es tev neticu nevienam vārdam.

- Ja netici, es tevi pārliecināšu.

Āpsis izlien no alas. Taisnība – Lapsa ierauga, ka Āpsim no galvas pāri visai mugurai balta strīpa. To ieraudzījusi, Lapsa izbijās ne pa jokam.

„Tā nu ir,” viņa nospriež. – „ja Lācis gribējis tikt pie Āpša astes, manējā taču daudz skaistāka.”

Lapsa aizskrien meklēt paslēptuvi. Lai slēpās kur slēpdamās, visur šķita, ka Lācis viņu atradīs. Tā viņa noskraidījās visu nakti un nevarēja rimties. Uz rīta pusi, tāpat kā Āpsis, viņa izraka sev dziļu alu, ielīda tajā, apsedzās ar savu skaisto, kuplo un silto asti un mierīgi aizmiga.

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.