Reiz dzīvoja pasaulē nabaga zemnieks. Viņam dzīvē neveicās. Saimniecība neko neienesa, lopi nepadevās, bērni slimoja, sieva kašķīga un mājās vienmēr bija nemiers un ķildas. Vienīgā laime, ka viņš bija krietns muzikants un viņam bija laba vijole.

Šim vīram patika mežs un lauks, sevišķi paša labības strēmele. Tiklīdz iegadījās brīvs brīdis, viņš ņēma savas smuikas, aizgāja aiz šķūņa kalniņā, apsēdās uz akmens un spēlēja uz savas vijoles daudzās balsīs. Skanīgās vijoles skaņas aizplūda pa laukiem, mežiem un pļavām un atbalsojās mežā brīnišķīgās atšalkās. Tad viņš aizmirsa par savu nabadzību, bēdām un mutīgo sievu.

Kādu reizi, kad viņš tā spēlēja, no aliņas izlēca Ķirzaciņa. Kad smuikas izdvesa žēlabainas skaņas, Ķirzaciņa stāvēja nodurtu galvu un klausījās, bet tad, kad viņš spēlēja priecīgus dančus, Ķirzaciņa dejoja un lēkāja tik ilgi, līdz Muzikants bija pārstājis spēlēt, un par labo spēlēšanu Ķirzaciņa katru reizi atrija zelta gabalu, vēlīgi paklanījās un atkal noslēpās savā aliņā.

Paiet laiks, un Muzikants atkal atnāk uz šo vietu spēlēt. Viņam sāka turēties nauda, viņš kļuva bagāts, arī mājās sāka veikties – lopiņi vairojās, bērni mitējās slimot un sieva nomierinājās. Tagad vienīgi sieva uzstāja vīram, lai tas izstāstot, no kurienes viņam rodoties nauda. Iesākumā viņš klusēja, bet viņa piestāja aizvien neatlaidīgāk, tirdīja, beidzot nenovaldījās un pajautāja:

- Vai tikai tu nestaigā zagdams vai arī nenodarbojies ar laupīšanu?

Tad nu viņš bija spiests atzīties sievai un izstāstīja visu patiesību. Izdibinājusi patiesību, sieva viņu sāka lamāt un nopulgot vēl stiprāk.

- Kur tad tas redzēts, ka ķirzaka dod zelta gabalus? Tas vēl ļaunāk par slepkavošanu un laupīšanu. Vai tikai tas nebūs nešķīstais ķirzakas izskatā, kas tev naudu dod? Laikam pats esi pārdevis dvēseli nešķīstiem spēkiem un mūs visus gribi pārdot.

Muzikants mierīgi atbildēja:

- Es spēlēju sev, lai iepriecinātu sevi bēdās, bet tad, kad viņa izdancojās, iedeva man zelta gabalu, paldies viņai par to, es no viņas maksu nediņģēju.

Sieva nemaz neklausās un tikai kliedz:

- No nešķīstās varas jāpestās laukā!

- Kā tad lai pestos? – Muzikants jautā.

Sieva padomā un saka:

- Paņem līdzi cirvi un ej spēlēt uz to pašu vietu, bet tad, kad ķirzaka izlec no alas, ņem un sacērt viņu ar cirvi.

Muzikants paklausa sievai, aizbāž cirvi aiz jostas, paņem smuikas rokās un dodas spēlēt. Viņš apsēžas uz akmens, bet cirvi izvelk no jostas un noliek pie kājām. Kad viņš sāk spēlēt, Ķirzaciņa, tāpat kā iepriekš, izsteidzas laukā un sāk dancot. Muzikants atcerējās sievas pavēli, tomēr neparko nevarēja pacelt cirvi pret bezvainīgo, līksmo Ķirzaciņu.

Kad Muzikants beidza spēlēt, Ķirzaciņa vēlīgi paklanījās, izspļāva zelta gabalu un griezās atpakaļ uz savu aliņu. Šajā mirklī Muzikants paķer cirvi un cērt pa Ķirzaciņu, bet pagūst atcirst tikai asti. Ķirzaciņa apmetas riņķī, palecas līdz Muzikanta sejai un atkož viņam degunu, bet pati mierīgi pagriežas un cienīgi ielien savā aliņā. Muzikants paņem cirvi un dodas mājās.

Pēc tam viņš ilgi dziedēja degunu, ilgi staigāja pa dakteriem un iztērēja visu savu bagātību. Kad viņš bija kļuvis nabags, lopi atkal nesāka atkopties, bērni atkal sāka slimot, bet sieva sāka šķendēties negantāk nekā agrāk.

Lai izklaidētu savu sūro dzīvošanu, Muzikants atkal devās spēlēt uz to pašu akmeni. Kad viņš uzsāka sērīgu dziesmu, Ķirzaciņa atkal izlīda no savas aliņas un, galvu nokārusi, klausījās melodiju. Kad Muzikants atkal uzspēlēja priecīgās dejas, Ķirzaciņa sāka diet. Kad Muzikants mitējās spēlēt, Ķirzaciņa atkal paklanījās, izspļāva zelta gabalu un pagriezās uz aliņas pusi.

Tā atkal bija atsākusies bezdeguņa Muzikanta un bezastes Ķirzaciņas draudzība. Muzikants atkal sāka kļūt turīgāks.

Kādu reizi, kad Muzikants beidza spēlēšanu un Ķirzaciņa dancošanu, Muzikants atkal sāka lūgt piedošanu Ķirzaciņai:

- Piedod, mīļā Ķirzaciņa, ka paklausīju savu veco sievu un izmaitāju tavu krāšņumu, nocirzdams tev asti.

Uz to Ķirzaciņa atbildēja:

- Tas nekas, es nemaz nedusmojos uz tevi par tavu nekrietnību un sen par to esmu aizmirsusi, tikai – kad paskatos uz tavu degunu, atceros par savu asti.

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.