Reiz dzīvoja Vecis ar vecenīti. Vecītis gāja uz mežu cirst malku, bet Vecenīte palika mājās pīrāgus cept.

Kādu dienu Vecis mežā noķēra savvaļas sivēnu un pārnesa to mājās. Sivēns bija jauks - punktains un strīpains. Vecenīte sāka sivēnu barot – gan ar mīklu, gan, miltiem un svaigu zāli.

Mežacūka, protams, kā jau mežacūka – padod tai zīles. Viņu vilina mežs ar zīlēm.

Neko nevar darīt, Vecenīte pasāka laist viņu uz mežu. Lai lasa zīles. Augu dienu staigā sivēns pa mežu, bet pa naktīm skrien uz mājām. Tas bija jauks sivēns!

Kādu dienu sivēns skrien uz mežu, bet tam pretim izsalcis vilks.

- Sivēn, sivēn, - Vilks saka, - es tevi ēdīšu!

Sivēns bija viltīgs, tas padomā un atbild:

- Neēd mani, pelēkais Vilks, labāk nāc man līdzi uz zīļu noriņu, tur staigā zosu bars.

Bet vilkam zosis īsti pa prātam. Viņš noticēja Sivēnam un devās tam līdzi un zīļu noriņu. Uz ceļa bija liela vilku bedre. Sivēns par to zināja un apgāja ar līkumu, bet Vilks – būkš! – un bedrē iekšā! Un sēž tajā!

Nākamajā dienā Sivēns atkal gāja uz zīļu noriņu. Iet, iet – satiek Lapsu.

- Kurp dodies, Sivēntiņ?

- Zīļu lasīt.

- Ņem mani līdzi!

- Labi, iesim!

Viņi iet, iet un nonāk pie bedres. Sivēns apiet bedrei ar līkumu, bet Lapsa – bāc! – Vilkam uz galvas.

Trešajā dienā Sivēns satiek Zaķi.

- Kurp dodies, Sivēntiņ?

- Zīļu lasīt.

- Ņem mani līdzi!

- Labi, iesim!

Abi nonāk pie bedres un – Zaķis tajā iekšā. Bedrē tagad viņi trijatā – Vilks, Lapsa un Zaķis. Viņi sēž bedrē, bet iegribas ēst. Lapsa saka:

- Iesim uz kliegšanos – kurš vājāk kliegs, to apēdīsim.

Nokliedzas Vilks – vareni. Nokliedzas Lapsa – arī nav slikti. Nokliedzas Zaķis – pavisam vārgi, tikai tādi pīkstieni vien. Tā nu to apēda. Vilks notiesāja visus kaulus, bet lapsa zarnas paņēma sev un ieraka smiltīs.

Nākamajā dienā atkal izsalkums klāt. Lapsa izvelk zarnas un pamazām mielojas.

- Ko tu, kūmiņ, ēd? – Vilks jautā.

- Zarnas.

- Kur tu tās ņēmi?

- Ar ķepu pārplēsu vēderu un izvilku.

Vilks noticēja, ar nagiem pārplēsa sev vēderu un – beigts bija. Lapsa apēda arī viņu.

Pie bedres pielaižas strazds. Lapsa tam lūdzas:

- Strazdiņ, Strazdiņ – izpestī mani no bedres!

- Kā tad tevi izpestīšu?

- Sanes bedrē žagarus un es – tikšu ārā.

Strazds sanesa žagarus, Lapsa izkļuva no bedres un saka:

- Strazdiņ, Strazdiņ – vai tu mani izpestīji?

- Jā, izpestīju.

- Tagad baro mani.

- Kā tad tevi pabarošu?

- Redz, kur sieva iet uz lauku, viņa nes bļodiņu ar pankūkām. Tu aizlido viņai priekšā un notupies uz ceļa.

- Vai tas viss?

- Jā, viss.

Strazds aizlaidās un notupās ceļa vidū. Sieva ieraudzīja Strazdu, nolika bļodiņu ar pankūkām un metās viņu ķert. Tikām Lapsa paķēra pankūkas un krūmos iekšā. Lapsa pieēdās pankūkas un atnāca pie Strazda.

- Strazdiņ, Strazdiņ – vai tu mani izpestīji?

- Jā, izpestīju.

- Vai tu mani pabaroji?

- Jā, pabaroju.

- Tagad padzirdini.

- Kā tad tevi padzirdināšu?

- Redzi, tur vīrs ved mucu ar alu. Tu uzsēdies uz mucas un knābā spundi.

- Vai tas viss?

- Jā, viss.

Strazds aizlaižas, notupstas uz mucas un ņem knābāt spundi. Vedējs to ierauga, paķer mietu un belž pa Strazdu. Strazds paceļas gaisā, bet vedējs no visa spēka – pa mucu. Muca sabirst un alus izlīst. Iznāca vesela peļķe. Vīrs nobēdājies brauc tālāk, bet lapsa padzeras alu no peļķes, cik tikai tīk, un aizskrien pie Strazda.

- Strazdiņ, Strazdiņ – vai tu mani izpestīji?

- Jā, izpestīju.

- Vai tu mani pabaroji?

- Jā, pabaroju.

- Vai tu man padzirdināji?

- Jā, padzirdināju.

- Tagad mani uzjautrini.

- Kā tad tevi uzjautrināšu?

- Redzi, tur piedarbā vecis ar veceni zirņus kuļ. Tu aizlido uz turieni un tupies uz pieres te vecenei, te vecim.

- Vai tas ir viss?

- Jā, viss.

Strazds aizlaidās un piedarbu un nometās vecenei uz pieres. Vecis ieraudzīja strazdu un – blīkš! – ar spriguli. Viņš trāpīja nevis pa Strazdu, bet gan vecenei pa pieri. Strazds nospurdzās un pārmetās vecim uz pieres. Vecene iesaucās:

- Tiš! – un – blīkš! – vecim pa pieri...

Lapsa no smiekliem vai pa zemi vārtās, skatīdamās, kā vecis kuļ vecenei pa pieri, bet vecene – vecim.

Abi uzdauzīja punus, meta kulšanu pie malas un gāja mājās likt uz pieres kompresi.

Bet Strazdam maza bēda – svilpodams vienā mierā aizlaižas uz mežu.

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.