Reiz dzīvoja vecis ar vecenīti. Viņiem bija dēls un runcis. Dēls vārdā Mārtiņš, runcis – Maksims. Vecis ar vecenīti nomira. Palika Mārtiņš ar runci Maksimu. Mārtiņš bija liels sliņķis, uz krāsns vien gulēja, bet Maksims pienesa viņam ēdamo – te kaut kur putniņu noķer, te pie kaimiņiem desu vai speķi nočiep. Tā nu viņi dzīvoja, dzīvoja – māja nodega, palika pāri vien kleķa krāsns.

-       Ko mēs darīsim? – Runcis jautā saimniekam. – Jāceļ māja.

-       Ek, kur mēs liksim māju? – Mārtiņš saka. – Pietiks arī ar krāsni.

Gadu viņi nodzīvoja uz krāsns, bet tad arī krāsns sagruva.

-       Ko mēs darīsim? – Runcis atkal saka saimniekam.

-       Tu dari kā zini, - Mārtiņš atbild, bet es esmu sadomājis precēties, apņemšu bagātu sievu, un viņa man uzbūvēs māju.

-       Kura pie tāda sliņķa ies par sievu, - Runcis smejas. – Tev patīk tikai gulēt uz krāsns, tev nemaz nav cilvēka izskata.

-       Ies! – Mārtiņš saka. – Nevajag smieties! Pati ķēniņmeita ies. Ej, Maksim, pie ķēniņa! Izstāsti viņam tā un tā – Mārtiņa kungs, pēc iesaukas Kleķis Pelnumeķis, bildina tavu meitu. Nu, un dari visu, kā pienākas – sastāsti viņam, ka bagātāku kungu par mani visā ķēniņvalstī nevar sameklēt...

-       Tu man uzliki smagu pienākumu, Mārtiņ Kleķa Pelnumeķa kungs, - Runcis saka.

-       Nekas, ej vien, citādi dabusi ar siksnu! – saimnieks viņam piedraudēja.

-       Ko lai daru, būs jāizmēģina laime.

Runcis sanesa sliņķim ēdienu ar kaudzi, lai tas nenomirst badā, bet pats posās tālajā ceļā. Viņš iet un iet, līdz nonāk mežā. Pretim skrien Zaķis.

-       Kurp dodies, Runci? – Zaķis jautā.

-       Pie ķēniņa.

-       Kādā nolūkā?

Runcis padomā un saka :

-       Tiesu spriest...

-       Kādu tiesu?

-       Gribu taisnību panākt.

-       Kādu taisnību?

-       Redzi, kādu. Ja kaķene kaut ko nočiepj vai nodara skādi, visu noveļ uz runci. Runcis, saka, krējumu izlaizījies, runcis speķi nozadzis... Bet runcis tur ne tuvumā nav bijis. Nevaru paciest, ka mani tā apmelo.

-       Es arī došos kopā ar tevi! – Zaķis saka.

-       Kāpēc?

-       Arī uz tiesu. Ja Zaķiene kaut ko pastrādā, visu noveļ uz Zaķi. Kas dārzā patzoarus sagandējis? Zaķis! Ko tur suņi trenkā? Zaķi. Bet tur nevis Zaķis bijis, bet gan Zaķiene. Tādu negodu nevaru paciest. Iešu pie ķēniņa taisnību meklēt.

-       Kā tad tu tā iesi viens pats? – Runcis jautā. – Kas tev vienam tiesā ticēs? Tur vajadzīgi liecinieki.

-       Kāpēc tad tu ej viens?

-       Nu, man cita padarīšana! Tur man tēvoči, vecāki, vecvecāki un brāļi dzīvo. Katrs bildīs pa vārdam un – man arī noticēs. Redzi, ja tu sapulcināsi trīs simtus liecinieku, jā, tad var droši iet.

Zaķis tā uztraucies, ka saceļ troksni pa visu mežu.

-       Tēvoči, vecāki, vecvecāki un brāļi – visi steidzieties šurpu!

Te nu, kā paskatās, no visām pusēm zaķi kā birtin sabirst. Viņu saskrēja vesela strīpa. Runcis Maksims visus pieveda pie ķēniņa pils. Skatās – pagalmā stāv dižen liela kūts. Re nu viņš zaķiem saka :

-       Jūs pagaidiet mani šajā kūtī! Tiklīdz beigsies mana tiesa, iesniegšu ķēniņam jūsu sūdzību.

Zaķi ieļepatoja kūtī, bet Runcis – klakš! – un aizbultēja viņus. Palēkdamies viņš iet uz ķēniņa telpām, ķepiņas plaukšinādams. Uzkāpis lievenī, viņš pieklauvē pie durvīm.

-       Veriet vaļā!

Sardzes zaldāts viņam atvēra un prasa :

-       Ko vajag?

-       Parādi, kur dzīvo ķēniņš!

Zaldāts parādīja. Runcis Maksims iegāja lielā zālē, bet tajā sēž ķēniņš.

-       Labdien, Jūsu Augstība jūsperator!

-       Labdien, Runcīt! – ķēniņš atbild. – Ko teiksi?

-       Tā un tā, mans saimnieks Kleķa Pelnumeķa kungs tev atsūtīja dāvaniņu.

-       Kur tā dāvaniņa ir?

-       Kūtī!

Ķēniņš aizgāja uz kūti un ieskatījās iekšā, bet tur pilns ar zaķiem tā, ka nevar ne durvis dabūt ciet.

-       Tavs saimnieks laikam varen bagāts, ja atsūtījis tik daudz zaķu? – Ķēniņš brīnās. – Viņam droši vien ir vēl vairāk?

-       Viņš, ķēniņa kungs, tik bagāts, ka ne galā nevar tikt. Visa kā viņam daudz, vienīgi muižā trūkst saimnieces. Viņš mani raidīja, lai bildinu tavu meitu.

Ķēniņš ieveda Runci pilī, paēdināja, iedeva padzerties un vēl ceļam iedeva līdzi somu. bet par meitu noklusēja.

Runcis atgriezās mājās. Bet saimnieks tik tikko dvašo – visus Runča krājumu sen jau apēdis. Runcis atraisīja somu un no tās izkavāja visu, kas no ceļa palicis pāri, un sāka ēdināt saimnieku. Kleķa Pelnumeķa kungs šā tā atguvās un Runcim prasa :

-       Ko tad ķēniņš tev teica?

-       Neko interesantu, - Runcis atbild.

-       Ej vēlreiz pie ķēniņa. Tikai sagādā man ēšanai vēl lielākus krājumus.

Runcis sanesa viņam ēdienu, bet pats atkal devās pie ķēniņa.

Viņš nonāca mežā, bet te viņam pretim Vilks.

-       Kur dodies, Runci?

-       Pie ķēniņa.

-       Kāpēc?

-       Meklēju taisnību.

Viņš izstāstīja Vilkam, uz kādu tiesu dodas. Vilks saka :

-       Tad es arī iešu tev līdzi! Mani arī bieži veltīgi lamā.

-       Tev vienam tiesa neticēs, - Runcis saka.

-       Kāpēc tad tu ej viens?

-       Ko tu skaties uz mani! Visi ķēniņa radi mani pazīst, bet no tevis pat suņi bēg, ja ierauga. Tur man ir tēvoči, vecāki, vecvecāki un brāļi.

-       Ko lai es iesāku?

-       Sapulcini trīs simtus liecinieku, tad noticēs.

Vilks pielēca kājās, piesita ķepas pie zemes un iesaucās pa visu mežu :

-       Tēvoči, vecāki, vecvecāki un brāļi – steidzieties šurpu!

Salasījās vilki no visa meža. Runcis Maksims viņus aizveda pie ķēniņa. Viņi nonāk pie ķēniņa. Nepacietīgie vilki saka :

-       Mēs pirmie iesim pie tiesas!

-       Nē, - Runcis atbild, - mana sūdzība tur jau sen guļ. Tiklīdz beigsies mana tiesa, es iesniegšu jūsu sūdzību un jūs paaicināšu. Bet pagaidām uzgaidiet šajā kūtī.

Vilki ierāva asti un cits pakaļ citam aizgāja uz kūti. Tiklīdz visi bija iegājuši, Runcis – klaukš! – un viņu ieslēdza. Bet pats devās uz pili, ķepas plaukšķinādams. Uzkāpj lievenī – tuk, tuk! Pazīstamais zaldāts ver viņam vaļā. Runcis dodas tieši uz ķēniņa telpām. Iegājis pie ķēniņa, Runcis padeva labdienu.

-       Ko teiksi, Runcīt? – ķēniņš jautā.

-       Tā un tā, - Runcis Maksims saka, - mans saimnieks Mārtiņš Kleķis Pelnumeķis tev atsūtīja jaunu dāvaniņu.

-       Labi, - ķēniņš saka.

Viņi aizgāja uz kūti un skatās, ka tur vilku ne saskaitīt nevar – aizgaldos stāvgrūdām pilns un vēl bēniņos līdz pašām pažobelēm. Ķēniņš lika vilkus bobeigt un visiem kalpiem uzšūt vilkādas kažokus, bet Runcim sacīja :

-       Pasaki Kleķa Pelnumeķa kungam, lai pats atbrauc pie manis ciemos!

Aizelsies Runcis naktī pārskrēja mājās. Sāka saimnieku modināt. Tik tikko pamodināja.

-       Celies, - Runcis saka, - pārnācu no ķēniņa.

Kleķis Pelnumeķis šā tā nāca pie sajēgas un pajautāja :

-       Ko ķēniņš teica?

-       Viņš teica, lai tu pats braucot pie viņa ciemos.

Kleķis Pelnumeķis pakasīja pakausi.

-       Kā tad es braukšu, ja nav ko vilkt mugurā? Esmu taču pliks kā pātagkāts.

-       Nekas, - Runcis saka, - kaut ko izdomāsim.

Viņi saposās un skriešus skrēja pie ķēniņa. Viņi skrien un skatās – netālu no lieceļa guļ vesels karapulks zaldātu. Runcis apturēja saimnieku un sacīja :

-       Pagaidi tepat!

Bet pats zagšus devās pie karapulka. Aizmigušajiem zaldātiem viņš noņēma galvassegas un ar tām piebāzas divus maisus, vienu maisu uzmeta plecos pats, otru atdeva saimniekam. Vienā mierā viņi devās tālāk.

Abi nonāk pie upes. Runcim iegribējās dzert. Viņš nolika maisu pie tilta, atstāja saimnieku par sargu, bet pats devās pie upes padzerties. Viņš padzērās ūdeni, te skatās – Vēzis lien iekšā alā. Runcis sagrāba Vēzi aiz ūsas un izmeta krastā. Vēzis sāka lūgties :

-       Laid mani atpakaļ ūdenī! Var gadīties, ka es arī varu kādreiz izpalīdzēt.

Runcis padomā un saka :

-       Kā tu vari man palīdzēt?

-       Ūdenī – ar visu ko, - Vēzis saka, - liec ko gribi – visu izdarīšu!

-       Līdz rītam izroc visus tilta balstus, - Runcis lika.

-       Labi, Vēzis atbild, - to es varu.

Runcis atlaida Vēzi, un tas tūdaļ ķērās pie darba.

-       Bet tu, - Runcis sacīja Mārtiņam, - tiklīdz tilts iegāzīsies, izmētā cepures pa ūdeni un gaidi mani tepat.

To pasacījis, Runcis pārdrāzās pāri tiltam un skrēja uz pili pie ķēniņa. Atskrējis viņš ķēniņam ziņo :

-       Tā un tā, Jūsu Augstība jūsperator... Mans saimnieks Kleķa Pelnumeķa kungs brauca pie tevis ciemos, tikai notika nelaime – tilts salūza, visi viņa kājnieki un jātnieki noslīka, viņš palika viens un pliks, jo tēprs aizpeldēja pa straumi.

Nu ķēniņš kāpa karietē, iesēdināja Runci sev blakus un brauca pie tilta. Skatās – patiesi! Tikai karaspēka cepures vien peld pa ūdeni. Ķēniņš nobēdājās par Kleķa Pelnumeķa kungu un lika saviem labākajiem skroderiem un drēbniekim uzšūt viņam jaunu tērpu.

Skroderi un drēbnieki vienā acu redzējienā uzšuva jaunu tērpu. Kleķis Pelnumeķis to uzvilka mugurā, saposās un reizē ar ķēniņu brauca uz pili. Ķēniņš ar viņu parunājās, Kleķa Pelnumeķa kungu uzcienāja un sacīja :

-       Bet tagad es gribētu paskatīties uz tavu muižu – ja tu no tiesas esi tik bagāts, izdošu savu meitu tev par sievu.

Mārtiņš Kleķis Pelnumeķis izbijās – kādu gan bagātību viņš ķēniņam var parādīt? Visa viņa muiža – viena kleķa krāsns, un tā pati arī sagruvusi. Par to uzdzirdēja Runcis Maksims. Viņš paaicināja saimnieku sāņus un viņam čukstēja :

-       Nebaidies! Viss būs labi.

Ķēniņa zirgupuiši iejūdza vislabākos zirgus vislabākajā karietē. Ķēniņš iekāpa karietē un devās ceļā. Bet Runcis aizskrēja pa priekšu – rādīt ceļu. Ķēniņš brauc, brauc un piebrauc pie Svilpja Lupja muižas. Runcis skrien pa priekšu. Skatās – gani gana lielu govju ganāmpulku. Viņš pieskrien pie ganiem un jautā :

-       Kā gani jūs esat?

-       Mēs esam Svilpja Lupja ļaudis.

Runcis saslēja ūsas un kļuva bargs.

-       Nevienam nesakiet, ka esat Svilpja Lupja gani, sakiet – Mārtiņa Kleķa Pelnumeķa gani. Man pakaļ drāžas Zibens ar Pērkonu – tas jūs nospers.

To pasacījis, Runcis Maksims skrēja tālāk. Sastop lielu zirgu ganāmpulku. Pieskrējis pie zirgupuišiem, viņš jautā :

-       Kā zirgupuiši jūs esat?

-       Mēs esam Svilpja Lupja zirgupuiši.

-       Nesakiet, ka esat Svilpja Lupja zirgupuiši, sakiet – Mārtiņa Kleķa Pelnumeķa kunga puiši... Man pakaļ drāžas Zibens ar Pērkonu – tas jūs nospers.

Tikām ķēniņa kariete rībēdama piebrauca pie ganiem.

-       Kā gani jūs esat? – ķēniņš viņiem jautā.

-       Mēs esam Mārtiņa Kleķa Pelnumeķa kunga ļaudis, - gani atbild.

-       O! – ķēniņš brīnās, Kleķa Plenumeķa kungs gan ir bagāts!

Tāpat viņam atbildēja zirgupuiši.

Kamēr ķēniņš brauca tālāk, Runcis ieskrēja Svilpja Lupja muižā. Ieraudzījis pašu Svilpi Lupi, viņš iekliedzās :

-       Glābies, Svilpi Lupi! Drāžas Zibens ar Pērkonu – viņš tevi nozūmēs un samals miltos!

Svilpis Lupis izbijās.

-       Kur lai es glābjos?

Runcis paskatījās apkārt un vecajā liepā ieraudzīja lielu dobumu.

-       Lien ātrāk iekšā! – Runcis Maksims lika Silpim Lupim.

Tas ielīda dobumā, bet Runcis aiznagloja dobumu ar pagalēm un nozieda ar māliem. Pēc tam skrēja pie Svilpja Lupja saimes.

-       Kā ļaudis jūs esat? – viņš jautā.

-       Mēs esam Svilpja Lupja ļaudis.

-       Nevienam nesakiet, ka piederat Svilpim Lupim, sakiet, ka piederat Mārtiņam Kleķa Pelnumēka kungam. Man pakaļ drāžas Zibens ar Pērkonu – tas jūs nospers.

-       Tā arī teiksim! – saka izbiedētie kalpi.

Ķēniņš iebrauca Svilpja Lupja muižā. Kalpotāji metās viņu sagaidīt.

-       Kam pieder šī muiža? – ķēniņš jautā.

-       Mārtiņam Kleķa Pelnumeķa kungam! – kalpotāji atbild vienā balsī.

-       Jā, nudien, patiešām Kleķa Pelnumeķa kungs bagāts, - ķēniņš saka. – Izdošu meitu pie viņa par sievu.

Ķēniņš nu atgriezās savā pilī, saaicināja muzikantus un pavēlēja rīkot kāzas.

Tur bija visa kā – kurš gribēja, tas dzēras un ēda. Es arī biju, ēdu un dzēru, pa ūsām tecēja, bet mutē netika. 

 

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.