Kādam saimniekam bija Suns. Tas godīgi kalpoja Saimniekam un nepaguva ne apskatīties, kad vecums jau klāt. Sliktāk sāka redzēt acis un grūtāk apsargāt Saimnieka mantu. Skopā saimniece viņu pārtrauca barot, bet pēc tam vispār dzina projām no mājām.

„Labāk lai mani vilks apēd, nekā tāda dzīve,” Suns domāja.

Suns domāja, domāja un devās  uz mežu meklēt Vilku. Iet viņš pa mežu, te pretim skrien Vilks.

- Kurp dodies, Suns? – Vilks jautā.

- Pie tevis.

- Kādā nolūkā?

- Apēd mani, Vilks!

Suns izstāsta Vilkam par savu nelaimi. Vilks redz, ka Suns pavisam kārns – nolauzīs vēl zobus, un saka:

- Nē, tagad es tevi neēdīšu! Tev vajag mazlietiņ atkopties.

- Kā tad es atkopšos, - Suns saka, - ja saimniece mani nepavisam nebaro?

- Nekas. Izdarīsim tā, ka viņa tevi baros mīļuprāt.

- Kur nu! – Suns savēcina asti. – Mana saimniece galīgi skopa.

- Klausies, ko tev saku, - Vilks runā. – Ej mājās un tur notupies dārzā. Vakarpusē, kad sāks krēslot, es atskriešu un noķeršu saimnieces prāvāko puscūci. Tu sacelsi brēku, skriesi man pakaļ, un es tev puscūci atdošu. Saimnieks to redzēs un liks saimniecei tevi pabarot. Bet pēc mēneša, kad būsi atkopies, atnāc pie manis, un es tevi apēdīšu.

Suns padomāja un bija ar mieru.

Vakarpusē atskrien vilks, sagrābj puscūci un pāri dobēm stiepj prom. Te Suns saceļ jampadraci un metas pakaļ Vilkam. To izdzird Saimnieks, izskrien no mājas un ierauga, ka Vilks pāri dobēm stiepj puscūci, bet Suns to panāk un puscūci atņem.

- Cui! Cui! – Saimnieks no visa spēka iekliedzas. – Kod viņam, Puļģi!

Tikmēr Vilks pamet puscūci, bet pats pilnā sparā prom uz mežu.

- Tu gan, Puļģi, esi dūšīgs!  - Saimnieks uzslavē Suni, atved uz virtuvi un liek sievai to pabarot.

Puļģis dzīvo cepuri kuldams. Bet pēc mēneša tik stipri bija atkopies, ka spalva spīd vien. Viņš bija aizmirsis arī par norunu ar Vilku.

Kādu reizi pie Saimnieka sanāca ciemiņi. Visi dzer un dzīro, dzied dziesmas. Krietni atlec arī Puļģim – zem galda viņam samesta vesela kaudze ar kauliem. Puļģis pieēdās un izgāja laukā – uz savu būdu. Skatās - būdā viņu gaida Vilks.

- Ko tu te dari? – Suns brīnās.

- Atnācu tev pakaļ, - Vilks atbild. – Vai atceries mūsu norunu?

- Suns izbīstas – negrib trāpīt Vilkam uz zoba. Viņš nu saka:

- Neēd mani, Vilks! Par to es tevi uzcienāšu ar garšīgu maltīti.

- Kur tad tu to rausi?

- Manam Saimniekam ciemiņi. Tur zem galda kaulu vai cik – pat ar visu gaļu. Iesim!

- Man bail. Viņi mani vēl nositīs.

- Nebaidies – nenositīs, - Suns cenšas pierunāt. – Es tevi aizvedīšu tā, ka neviens nemaz neieraudzīs.

Vilks bija ar mieru un gāja līdzi Sunim. Puļģis viņu atstāja priekšnamā, bet pats ieskrēja istabā, savēcināja asti un nodzēsa skalu.

- Tagad skrien zem galda, - Suns pasauc Vilku.

Vilks tā arī izdara. Suns pabaro Vilku un pat vīnu iedeva padzerties. Vienā mierā viņi tup zem galda un paklusām mielojas. Tikmēr ciemiņi sāk dziedāt bezbēdīgas dziesmas. Vilks klausās, klausās, tad Sunim saka:

- Man arī gribas dziedāt.

- Labāk ciet klusu, - Suns atbild.

Vilks ciešas, ciešas, tad atkal savu:

- Nevaru izturēt, - Vilks saka, - tā gribas dziedāt, ka vai mēle niez.

Vilks basā iedziedas tā, ka skan visa istaba:

- A-ū-ū! A-ū-ū!

Nenociešas arī Suns un ņemas dziedāt Vilkam līdzi:

- Vau, vau! Ķau, ķau!

Ciemiņi to izdzird, viens paķer krāsns kruķi, otrs – lūkšas, piekauj Vilku un izmet no istabas kopā ar Suni. Vilks atguvies saka Sunim:

- Nu gan tu mani pamieloji! To es tev nepiedošu.

- Pats vainīgs, - Suns atbild. – Vajadzēja ciest klusu.

- Nē, - Vilks nav apvārdojams, - vainīgs esi tu pats. Kāpēc vedi mani istabā?

Abi strīdas, strīdas, beidzot Vilks saka:

- Ja jau tā, labāk karosim – kurš kuru uzveiks, tas to arī apēdīs. Sapulcini savu karaspēku un nāc pie manis uz mežu.

- Labi, - Suns saka, - lai notiek tā! Nākamā dienā suns paņem Aunu, Runci un Gaili sev par palīgiem un dodas karā pret Vilku. Vilks uzaicina par saviem karotājiem Lāci, Mežacūku un Zaķi. Sapulcējis karaspēku, Vilks iziet meža malā un gaida.

- Tu, Ķepaini, - Vilks vēršas pie Lāča, - uzkāp eglē un paskaties, vai nenāk Suns ar savu karaspēku.

Lācis uzkāpj eglē, skatās, skatās, saka:

- Nāk!

- Labi, tagad kāp zemē! – Vilks sauc. – Karosim!

- Nē, es nekāpšu! – Lācis atbild.

- Kāpēc?

- Man bail.

- Kas tas par karaspēku, ja tik stipri esi nobijies? – Vilks prasa.

- Tas ir tāds karaspēks, kādu nekad neesmu redzējis, - Lācis trīcēdams atbild. – Viens karotājs resns un pinkains, tas nāk ar dakšām, otrs – bargs un ūsains, nes pār plecu šķēpu, trešais – sarkanu cepuri galvā un piešiem pie kājām, un vicina zobenu... Pirmais nāk, purina galvu un visu laiku sauc:

„Bē-ē! Es visus noduršu, uz šķēpa uzmaukšu!”

Otrs dusmīgi šņāc, skatās uz visām pusēm un visu laiku murmina:

„Dod man viņu šurp!”

Bet trešais, tāds iznesīgs, sauc:

„Kur, kur jāiet? Viens visus sakaušu!”

Mežakuilis to izdzird un aši ierokas sūnās līdz pašām ausīm. Vilks redz, ka nepagūs noslēpties, paceļas uz pakaļkājām un stāv.

- Slēpies man aiz muguras. – Vilks saka pārbiedētajam Zaķim, - viņi domās, ka esmu celms, un paies man garām.

Atnāk Suns ar savu karaspēku, skatās – nekur neviena nav. Tieši tobrīd Aunam ieniezas ragi. Viņš skatās – turpat slejas kāds celms. Auns ieskrienas un – bāc! – ar ragiem pa celmu. No sitiena Vilkam pārplīsa galva. Viņš nogāzās augšpēdus un atstiepa kājas. Zaķis izlēca vilkam no apakšas, bet Suns to ieraudzīja un tūdaļ sagrāba ciet.

Kā par postu, Mežakuilim uz auss notupās muša. Viņš sakustina ausi, lai to aizbiedētu, bet Runcis iedomājas, tur ir pele. Viņš pielec klāt un ņemas pluinīt sūnu. Tā nu skrāpē Mežakuili ar asajiem nagiem! Mežakuilis ciešas, ciešas, tad lec kājās un bēg projām. Gailis izbīstas no Mežakuiļa, sasit spārnus, uzlaižas eglē un saceļ brēku:

- Kur, kur?

Lācis nodomā, ka viņam klāt pats briesmīgākais karotājs, un aiz bailēm uzrāpjas uz visaugstākā zara. Zars nesatur Lāci un nolūst. Bet Lācis krīt zemē un nositas.

Kopš tiem laikiem Suns ar Vilku vairs nedraudzējas.

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.