Reiz dzīvoja Vērsis, Auns, Zostēviņš un Gailis. Tuvojās ziema, un Vērsis saka:

- Vai zināt ko? Nāk ziema, būs sals – uzbūvēsim mājiņu!

Šie kā klūp viņam virsū:

- Izdomā nezin ko! Būvē pats, ja esi tāds meistars! Mums ir spalvas, Aunam – vilna, tāpēc vien mēs nesalsim.

- Labi, dariet kā zināt, bet es būvēšu.

Kad viņi aizgāja, Vērsis uzbūvēja mājiņu, sanesa sienu un salmus – guļ vienā mierā kā kungs.

Te nu pienāk ziema un sals. Pie viņa atskrien Gailis, Auns un Zostēviņš.

- Laid mūs iekšā mājiņā, sābri, bīsties Dieva – laukā tāds sals, visi nosalsim!

Zostēviņš paceļ kāju un saka:

- Redzi, sābri, kādas man sarkanas kājas – tūlīt kritīs nost!

- Jūs esat slaisti! – Vērsis saka. – Nelaidīšu! Tiklīdz radās vajadzība pēc mājas, nebija neviena, kas būvēs. Kā vajag sasildīties – atrodas.

Šie sāk vaimanāt un lūgties:

- Ak mans sābri, ak tu mans labais, ak tu mans tāds un šitāds!

Vērsis apžēlojās un ielaida iekšā. Gailis tūdaļ uz krāsns sildīties, Zostēviņš staigā pa istabu un piesit kājas, lai sasildītos, Auns ar pieri bada sienu, lai sasildītos, bet Vērsis šiem vāra pusdienas.

Te nu atnāk Vilks un atver durvis, bet Auns tā belž viņam ar pieri, ka nevar vien attapties, Zostēviņš sāk knābāt, Vērsis – ar ragiem, bet gailis uz krāsns izbīstas un tikai kliedz:

- Ki-ka-re-gī!

Vilks aizdrāžas pie savējiem un saka:

- Ak jūs mani brālīši, ak vanadziņi, mežā tur taču kalēji uzcēluši mājiņu, - pilnum pilns ar kalējiem! Kā gāju iekšā, tā viens kā zvēla man ar veseri, otrs – ar dzelzs dakšām, bet trešais metās ar dzelzs knaiblēm knaibīt. Tur vēl ceturtais nezin kur no krāsnsaugšas visu laiku kliedz: „Dodiet man viņu šurp! Dodiet man viņu šurp!” Es gandrīz vai pakritu beigts. Man par laimi tas nenotika, jo tad, ja – Dievs nedod! – būtu nolīdis no krāsns, skaidrs, ka būtu nomaucis man ādu.

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.