Vēzis sadusmojās uz Dievu.

- Dievs man lēmis sliktu likteni, - viņš saka, - veselu mūžību noteikts rāpot pa tumšo dzelmi – ne gaismas, ne siltuma, ne prieka, ne līksmības. – Vēzis ielien tumšajā alā un saka: - Labāk te nomiršu, bet ārā nelīdīšu.

Dievs saka Saulei, lai tā pierunā Vēzi. Saulīte uzspīdināja savus gaismas stariņus un sacīja:

- Vēzīt, Vēzīt - nedusmojies! Dievs visiem nolēmis dzīves ceļu. Redzi, Vēzīt, miljoniem gadu staigāju to pašu ceļu un katru gadu sūtu uz zemi vienādu daudzumu siltuma un gaismas. Katru gadu mēdz būt auksta ziema, bet pēc ziemas pienāk līksmais pavasaris un vasariņa. Katram lemts piedzīvot postu un nelaimi, toties katru iepriecē prieks un mierinājums. Norimsties, Vēzīt, un nedusmojies!

- Tava gaisma līdz manīm gandrīz nemaz netiek, - Vēzis saka un no alas ārā nelien.

Dieva raidīja Bezdelīgu, lai nolūdzas Vēzi.

- Vēzīt, Vēzīt - nedusmojies! – Bezdelīga nočivina. – Ikvienu dzīvē piemeklē posts un nelaime. Ņemsim kaut vai manu dzīvi. Esmu mazs un neaizsargāts putniņš. Gan Kaķis, gan Pele mani var apēst, gan Ērglis, gan Vārna noknābāt, pat Zvirbulis par mani zobojas. Bet – kā es gādāju par saviem bērniņiem! Pažobelē salipinu mazu ligzdiņu. Labi, ja saimniekam būs labi bērni, tad izperēšu savus mazulīšus. Bet bieži gadās arī palaidņi un ar nūjām noārda manu ligzdiņu un iznīdē manus bērniņus. Cik daudzi no mums aiziet bojā, lidojot pārziemošanai uz siltajām zemēm! Dievam vien zināms.

- Tev ir brīvība un tu pazīsti pasauli, - Vēzis saka un vēl dziļāk iespiežas alā.

Dievs raidīja Koku.

- Vēzīt, Vēzīt - nedusmojies! – saka līkais Vītols. – Nav nelaimīgākas dzīves par manējo. Pats redzi, kādu Dievs man lēmis. Visu mūžu stāvu upes malā. Ūdens apskalo manas saknes, vējš noplēš manas lapas. Gani aplauza manus zariņus. Ziemā no aukstuma viscaur pārvēršos ledū. Upe arī mani nežēlo – izskalo manas saknes un aukstais ūdens mērcē manu augumu.

- Toties tu vari redzēt Dieva pasauli, - Vēzis saka un no alas laukā nelien.

Dievs sacīja Zirgam, lai tas nolūdzas Vēzi. Kārnais Zirgs piegāja pie upes, sapurināja krēpes un skumīgi nokāra galvu.

- Vēzīt, Vēzīt, - Zirgs saka, - kas tev prātā? Vai gribi mirt? Vai tu domā, ka mana dzīve labāka par tavējo? Paskaties uz manu augumu! Tu redzi pušumus un punus. Tas no iemauktiem un sitieniem. Visu mūžu velku smagus vezumus. Ja man trūkst spēka, vēl trenc arī ar nūjām. Vienīgais mierinājums, ja gadās labs saimnieks, tas reizēm uzplaukšķina pa kaklu un paslavē par godīgu darbu. Tomēr negribu mirt.

Vēzis pabāž galvu no ūdens un bēdīgā balsī saka:

- Vismaz reizēm tevi pažēlo, turpretim mani nekad neviens.

Vēzis atkal ielien alā un iespiežas tajā vēl dziļāk.

Dievs raidīja Rudzīti. Rudzītis noliec savu vārpiņu pār upīti un patīkamā balsī saka:

- Vēzīt, Vēzīt - nedusmojies! Paklausies un paskaties uz manu dzīvi! Kad manus graudiņus iemet slapjajā zemē, es izdzenu sarkanus asniņus. Man priecīgs prāts. Drīz jau košā, biezā un zaļā zelmenī ieskauju visu zemīti. Visi saka – ir gan labs zelmenis! – un priecājas par mani. Tikai mani prieki nav ilgi. Pienāk aukstais rudens. Sals sakaļ zemes krūtis. Mani sāk mīņāt un postīt gan mājlopi, gan meža zvēri un putni. Pēc tam mani pārklāj bieza sniega kārta, es sastingstu uz visu auksto ziemu. Taču ziema nav mūžīga. Pienāk siltais pavasaris. No laukiem nokūst sniegs. Saulīte pakāpjas augstāk un sūta uz zemi siltumu. Es atkal pamostos dzīvei. Atkal pārklāju zemi ar zaļumu un pasniedzos augšup pretim saulei. Pēc pāris mēnešiem parādās manas skaistās vārpiņas. Tās tik priecīgi līgojas saulē un ieelpo svaigo gaisu. Paiet vēl mēnesis un – manas vārpiņas sāk rotāties briljantā skaistumā. Iedomājies, Vēzīt! Katru prieku tomēr nomaina bēdas. Manas vārpiņas piebirst pilniem graudiem. Jauki dzeltē druva, bet ļaudis priekā skatās uz mani. Un – tad nu sākas manas mocības. Druvā ierodas pļāvējas. Ar asiem sirpjiem viņas nogriež manus stiebrus, sakrauj smagos ratos un aizved uz šķūni. Te man miers nav uz ilgu laiku. Mani sāk kult. Mani sit un dauza, atšķir manus kaulus no miesas. Pēc tam ar vētījamo mašīnu atšķiro manus graudiņus un saber apcirkņos. Kā tu domā – vai ar to manas mocības beidzas? Tās tikai sākas! Manus graudiņus saber maisos, ved uz dzirnavām un mani saberž miltos. Pēc tam jau pie manis ķeras saimniece, lai no miltiem varētu izcept garšīgu maizi. Nu es mirkstu un briestu abrā, rūgtin uzrūgstu, mani mīca un pārmīca, tad, salikuši klaipā, liek sarkani nokaitētajā krāsnī. Vēzīt, Vēzīt! Vai tu vari iedomāties tās ciešanas, kādas man jāpārdzīvo krāsnī? Vai cik grūti, vai cik briesmīgi! Ne reizi tu tā neesi mocījies! Tikai tad pārstāj briesmīgās sāpes, kad mani izvelk no krāsns un aplej ar aukstu ūdeni. Tomēr es nedusmojos uz Dievu.

Vēzis sakustina savas garās ūsas un lien laukā no alas.

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.