Reiz dzīvoja Vecis ar Vecenīti. Nekāda lielā saimniecība viņiem nebija, tikai viena vistiņa Cekulīte. Viņi dzīvoja, dzīvoja, kamēr bija nodzīvojušies – nav nekā, ko galdā likt. Te nu Vecis saka Vecenītei:

- Siev, siev, izvāri kaut vai Cekulīti – vai kā?

Vecenīte sāka atgaiņāties.

- Kas tev, vecajam, ienācis prāta! Labāk cietīsim badu, bet Cekulīti vārīt neļaušu!

Vistiņa to izdzirdēja, iztecēja pagalmā, uzmeklēja tur pupu un atnesa Vecenītei. Vecis saka:

- Tas ir labi. Izvāri, siev, vismaz šo pupu!

Vecenīte paskatās uz pupu.

- Vecīt, manu Vecīt – kāds tur ēdiens no vienas pupas? Man nemaz nebūs tāds katls. Labāk to iestādīsim! Kad izaugs, izcepsim veselu rausi no pupām.

- Kur tad mēs to iestādīsim? – Vecis jautā.

- Laukā.

- Laukā to izrušinās Vārna...

- Tad pagalmā.

- Pagalmā to izkašās Vista...

- Tad iestādīsim to istabā zem grīdas.

- Labi, - Vecis ar mieru un iestāda pupu istabā zem grīdas.

Pupa uzdīgst un ņemas augt. Aug, aug un atspiežas pret grīdu.

- Ko darīsim siev? – Vecis prasa.

- Jāizjauc grīda.

Vecis izjauc grīdu, bet pupiņa aug un aug – izaug līdz griestiem.

- Ko darīsim, siev? – Vecis atkal prasa.

- Jāizjauc griesti, - Vecenīte saka.

Vecis noārdīja griestus, bet pupiņa aug un aug – izaug līdz jumtam.

- Ko darīsim, siev? – Vecis prasa atkal.

- Jānojauc jumts.

Vecis nojauc arī jumtu. Pupiņa palūkojās pasaulē un ņemas augt vēl sparīgāk. Izauga līdz debesīm. Tad Vecis paņēma kuli, pa kātu uzrāpās debesīs, nolasīja gatavās pākstis un pārnāca atpakaļ. Vecenīte nopriecājās – Vecis atnesi pilnu kuli ar pākstīm!

- Tagad nu gan mēs pieēdīsimies ar rausi!

Vecenīte izlobīja pākstis, uz krāsns izkaltēja pupas, samala un abrā iejauca mīklu rausim. Mīkla kā rūgst, tā rūgst – kāpj pāri abras malai. Vecene uzlika mīklu uz lizes, izveidoja rausi, izrotāja visādiem rakstiem, lai būtu skaistāks, un – krāsnī iekšā. Bet rausis kā briest, tā briest – lien ārā no kuldas uz krāsns priekšu. Vecene nolika priekšā aizslietni, bet rausis – burkš! – istabā, no istabas pāri slieksnim un – prom bija... Vecis ar Veceni metās rausim pakaļ. Kur nu! Tā arī nepanāca.

Rausis aizvēlās uz mežu. Te tam pretim viltniece Lapsa. Viņas noķer rausi, izēd mīkstumu, saber iekšā čiekurus un ar visu rausi aizskrien pie ganiem. Laukā viņa sameklē ganiņus un saka:

- Ganiņi, ganiņi, dodiet man trīs gadus veco bullīti, par to došu jums rausi!

Ganiņi skatās – Lapsai kārtīgs rausis, dzeltenā garoziņa vai laistās, tā vien to gribas nogaršot. Viņi ar mieru mainīties un atdod Lapsai trīs gadus veco bullīti.

- Tikai palūkojiet – neēdiet rausi, iekams nebūšu aizgājusi pāri kalniņam, - Lapsa saka.

Jāteniski Lapsa uzkāpa bullītim mugurā un aizjāja. Tiklīdz viņa bija nozudusi aiz kalniņa, ganiņi saka:

Apsēdīsimies smiltiņās un apēdīsim pa riecienam!

Ganiņi pārlauž rausi, bet iekšā – vieni egļu čiekuri vien... viltīgā Lapsa viņus piemānījusi!

Lapsa jāj bullīša mugurā un skatās – uz ceļa stāv tukši rati, bet gabaliņu tālā vīrs ar lauku. Lapsa zagšus piezagās pie ratiem, iejūdza tajos bullīti, apsēdās mīkstos salmos un vienā mierā brauc  tālāk, bullīti ar pātagām paskubinādama. Lapsa aizbrauc uz mežu. Pretim nāk Vilks. Noskrējies, piekusis, tik tikko velk kājas.

- Uz kurieni, kūmiņ, brauc? – Vilks jautā.

- Pāri trejdeviņām zemēm uz trejdesmito ķēniņvalsti.

- Ko tu tur darīsi?

- Runā, ka tur pat vanagi neplēšot vistas...

- Vai auni tajā ķēniņvalstī ir?

Vilks aplaizās.

- Ar tiem vai lielceļus bruģējot!

- Vai Lapsiņ, vai māsiņ – ņem mani līdzi! Pavizini kauč manu asti!

- Ko vedīšu vienu pašu asti – kāpj iekšā pats ar visu rumpi!

Vilks iesēžas. Brauc tālāk. Pretim nāk Lācis.

- Uz kurieni braucat, nāburgi?

- Pāri trejdeviņām zemēm uz trejdesmito ķēniņvalsti.

- Ko jūs tur darīsiet?

- Runā, ka tur pat vanagi neplēšot vistas, - Lapsa atbild.

- Runā, ka tur ar auniem lielceļus bruģējot, - Vilks piebalso.

- Vai medus tur daudz?

- Runā, ka tur medus upes tekot.

Lācis nopriecājās...

- Ņemiet mani arī līdzi. Kauč vai vienu ķepu paviziniet.

- Ko vedīsim vienu pašu ķepu – kāpj iekšā pats ar visu rumpi!

Sasēžas visi trijatā un brauc tālāk. Te pēkšņi salūst ilkss.

Lapsa saka Lācim:

- Aizej, nāburg, un atnes ilksi!

Lācis aiziet uz biezokni, atrod izgāztu egli un atstiepj pie ratiem. Lapsa kā ieraudzīja, tā sataisīja traci:

- Ak tu Lāci Ķepaini, ak tu stulbeni – vai tad šis stumbrs der ilksij? – Un – pie vilka: - Aizej, nāburg, atnes tievu ilksi!

Vilks aiziet un atnes līku egles zaru. Lapsa arī viņam uzkliedz, nospļaujas un aiziet pati pakaļ ilksij. Tikmēr Lācis ar Vilku apēd bullīti, ādu piebāž ar salmiem, nostāda uz kājām un smiedamies aiziet. Lapsa atnāk atpakaļ, skatās – nav ne Vilka, ne Lāča, stāv tikai bullītis. Viņa pieliek ilksi, iesēžas ratos, atvēzējas uz bullīti ar pātagu, bet tas – bladāc! – apgāžas. Lapsa paskatās uz bullīti un visu saprot.

- Jūs man tikai pagaidiet! To es jums nepiedošu! – Lapsa piedraud Vilkam ar Lāci un aiziet savās darīšanās.

Pagāja daudz vai maz laika, bet pa ceļam viņu sagaidīja jau rudens. Lapsa satiek Vilku – to, kas bija apēdis bullīti.

- Labdien, nāburg, kā sviežas?

- Slikti, - Vilks atbild. – Lietū esmu nosalis, trīcu pie visām miesām. Zobs uz zoba netrāpa.

- Tad jāšuj jauns kažoks, - Lapsa iesaka.

- Taisnību saki, kūmiņ! – Vilks vienisprātis.

Vilks aizskrien uz ganībām, nogrābj aitiņu un atstiepj uz mežu.

- Vai kažokam pietiks? – Vilks jautā   Lapsai.

- Par maz, - Lapsa atbild.

Vilks atnes vēl vienu aitiņu.

- Vai tagad pietiks?

- Nē, vajag vēl vienu.

Vilks atstiepj arī trešo aitiņu.

- Tagad, - Lapsa saka, - jāsameklē skroderis.

- Kur lai es to meklēju, kūmiņ?

- Es pazīstu labu skroderi. Iesim pie viņa.

Lapsa aizved Vilku uz ganībām. Te, krūmos piesiets, ganās Kumeļš.

- Te ir tas skroderis!

- Vilks sāk skaļi smieties.

- Tas ir nevis skroderis, bet gan Kumeļš! Nē, kūmiņ, lai nu kas un kā tomēr prāta tev maz.

Lapsa apvainojas.

- Par manu prātu mēli daudz nekulsti! Es biju gudra un būšu, bet tu kā biji stulbenis, tā arī stulbenis paliksi.

Te nu apvainojas un sadusmojas arī Vilks.

- Mēs vēl paskatīsimies, kurš no mums gudrāks!

- Nelielies pirms laika, - Lapsa saka, - labāk paskaties, kā tūlīt tev ādu novilks.

- Kas to izdarīs?

Vilks noklakšķina zobus.

- Šī zirga saimnieks.

- Nevar būt! – Vilks netic.

- Redzēsi! Pie kā kumeļš piesiets? – Lapsa prasa.

- Pie saites.

Lapsa iesmejas.

- Te nu redzams, ka esi stulbenis!

- Kāpēc?

Vilks vai palecas.

Kumeļš piesiets pie mieta.

Nevar būt!

Vilks sablisina acis.

- Iesim – es parādīšu!

Lapsa viņu atved pie mietiņa, pie kura Kumeļš piesiets saites galā, noraisa saiti, uztaisa cilpu un uzmet Vilkam kaklā. Vilks ne paskatīties nepagūst, kad jau nonācis cilpā. Lapsa pieskrien pie Kumeļa un savicina asti. Kumeļš izbīstas un kā metas uz mājām, pakavi vien nozib. Tā arī aizvelk Vilku cilpā pie sava saimnieka. Nu, un tur viņam nodīrāja ādu.

Lapsa atgriežas mežā, aprok aitiņas sūnās krājumam, pusdienām atstāj tikai smadzenes. Apsēžas pie egles un ņemas ēst. Nāk Lācis – tas, kas bullīti apēdis.

- Ko tu tur, kūmiņ, ēd? – Lācis prasa.

- Smadzenes. Vai akls esi, vai kā?

- Kur tad tu tās ņēmi?

- No galvas. Tu arī vari dabūt, ja gribi.

- Kā?

- Pavisam vienkārši – ieskrienies un sities ar galvu pret ozolu, tā ka smadzenes izsprāgst.

- Paldies tev, kūmiņ, par labo padomu! Tā arī darīšu. Citādi sen jau gribas ēst.

Lācis sameklē visresnāko ozolu, ieskrienas, cik tikai jaudas, un triecas pret stumbru ar galvu. Te nu Lācim gals klāt.

Bet viltīgi Lapsa pieēdās smadzeņu un aizgāja uzdzert avota ūdeni.

 

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.