Kādā skaidrā un saulainā dienā Ezis stāvēja pie savas mājas durvīm, salicis rokas uz vēdera, un trallināja dziesmiņu. Viņš savu dziesmiņu trallināja un trallināja, un pēkšņi viņam ienāca prātā : “Jāaiziet uz lauku un jāuzmet acis saviem kāļiem. Kamēr māte mazgā un saģērbj bērnus, pagūšu gan aiziet uz lauku, gan pārnākt atpakaļ.”

Ezis devās uz lauku un pa ceļam satika Zaķi, kas arī gāja uz lauku paskatīties uz saviem kāpostiem.

- Labdien, godātais Zaķi! Kā jums klājas?

Bet Zaķis bija varen uzpūtīgs un lepns. Viņš nevis laipni apsveicinājās ar Ezi, bet vienīgi pameta ar galvu un rupji sacīja :

- Ko tad tu, Ezi, tik agri drāzies uz lauku?

- Iznācu pastaigāties, - Ezis atbildēja.

- Ak pastaigāties? – Zaķis zobgalīgi atjautāja. – Kā man liekas, ar tik strupām kājelēm nekur tālu neaizstaigāsi.

Ezis par šādiem vārdiem apvainojās. Viņam nepatika, ja sāka runāt par viņa kājām, kuras patiešām bija īsas un līkas.

- Vai tikai tu nedomā, - viņš pajautāja Zaķim, - ka tavas kājas skrien ātrāk un veiklāk?

- Protams, - Zaķis atbildēja.

- Vai tu negribi ar mani sacensties skriešanā? – Ezis jautāja.

- Vai lai sacenšos ar tevi skriešanā? – Zaķis atjautāja. – Tu mani nesmīdini, lūdzu! Vai tad patiesi tu ar savām līkajām kājelēm varēsi mani apdzīt?

- Labi, paskatīsimies! – Ezis atbildēja. – Tu redzēsi, ka es tevi apdzīšu.

- Labi, iesim uz skriešanos! – Zaķis sacīja.

- Pagaidi, - Ezis sacīja, - es vispirms aiziešu mājās un paēdīšu, bet pēc pusstundas būšu atpakaļ šajā pašā vietā. Tad arī skriesim. Vai sarunāts?

- Sarunāts! – Zaķis atbildēja.

Ezis gāja mājās. Viņš iet un domā : “Skaidrs, ka Zaķis skrien ātrāk par mani. Tikai – viņš ir muļķis, bet es esmu gudrs. Izdomāšu, kā viņu apmānīt.”

- Siev, ātri saģērbies, tev būs jānāk man līdzi uz lauku.

- Vai kas noticis? – Eziene jautāja.

- Redzi, mēs ar Zaķi saderējām, kurš ātrāk skrien – es vai viņš. Man Zaķis jāapdzen, bet tu šajā strīdiņā man palīdzēsi.

- Kas tev prātā – vai esi jucis? – Eziene brīnījās. – Viņš taču apdzīs tevi vienā rāvienā.

- Tā nav tava darīšana, siev! – Ezis sacīja. – Ģērbies žigli un – iesim. Es zinu, ko daru.

Sieva saģērbās un kopā ar Ezi devās uz lauku. Pa ceļam Ezis sievai sacīja :

- Mēs ar Zaķi sacentīsimies uz šī garā lauka. Zaķis skries pa vienu vagu, bet es pa otru. Tu, siev, nostājies lauka galā pie manas vagas. Kā tikai Zaķis pieskries tev tuvāk, tu uzsauc : “Esmu jau te!” Vai saprati?

- Skaidrs, ka sapratu! – sieva atbildēja.

Tā arī viņi izdarīja. Ezis aizveda sievu uz savas vagas galu, bet pats atgriezās tajā vietā, kur bija atstājis Zaķi.

- Kā tad ir, - Zaķis jautā, - vai skriesimies?

- Labi, skriesimies! – Ezis atbild.

Viņi nostājās katrs savas vagas galā.

- Viens, divi, trīs! – Zaķis noskaitīja.

Un viņi abi sāka skriet, cik nagi nes. Ezis noskrēja trīs četrus soļus, pēc tam klusiņām atgriezās savā vietā un apsēdās.

Viņš sēž un atpūšas. Bet Zaķis tikai skrien un skrien. Aizskrēja līdz savas vagas galam, bet Eziene viņam uzsauc :

- Esmu jau te!

- Jāteic, ka Ezis ar Ezieni – abi pēc izskata bija stipri līdzīgi viens otram. Zaķis bija pārsteigts, ka Ezis viņu apdzinis.

- Tagad skriesim atpakaļ! – viņš sacījis. – Viens, divi, trīs!

Zaķis metās atpakaļ vēl ātrāk. Bet Eziene palika sēžam savā vietā. Zaķis aizskrēja līdz vagas galam, bet Ezis viņam sauc pretim :

- Esmu jau te!

Zaķis bija pārsteigts vēl stiprāk.

- Skriesim vēl reizi, - viņš sacīja Ezim.

- Labi, - Ezis atbildēja. – Skriesim vēlreiz, ja tu tā gribi.

Tā zaķis skrēja septiņdesmit trīs reizes turpu un atpakaļ. Bet Ezis aizvien viņu apdzina. Zaķis atskrien līdz vagas galam, bet Ezis sauc :

- Esmu jau te!

Septiņdesmit ceturtajā reizē Zaķis aizskrēja līdz lauka vidum un pakrita zemē.

- Piekusu, - viņš sacīja, - vairs nevaru paskriet.

- Vai tagad tu redzi, kuram veiklākas kājas?

Zaķis neko neatbildēja un gāja projām no lauka – tik tikko kājas varēja pavilkt. Bet Ezis ar Ezieni pasauca savus bērnus un visi kopā devās pastaigāties.

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.