Reiz dzīvoja vecītis ar veceni. Viņiem bija meitas – vecīša meita un vecenes meita. Vecīša meita vārdā Gaidiņa, bet vecenes – Jūlīte. Vecene savu meitu loloja un lutināja, bet vecīša meitu strādināt nostrādināja melnās miesās un aizvien meklēja, kur piesieties, lai izdeldētu no šīs pasaules.

Kādudien vecītis aizgāja uz tirgu un nopirka trīs gadus vecu bullīti. Pārveda mājās un meitām sacīja :

-       Ganiet to pēc kārtas – vienu dienu viena, bet otru otra.

Pirmajā dienā bullīti izdzina ganībās vecīša meita. Ļaunā pamāte iedeva viņai līdzi vārpstiņu un maisu ar kodeļām.

-       Pielūko, - viņa sacīa, - pa dienu savērp man visu kodeļu, lai uz stellēm noaustu, audeklu izbalinātu un vakarā mājās pārnestu. Ja neizdarīsi, dzīves tev nebūs.

Gaidiņa izveda bullīti no kūts, noklaudīja kaklu un izdzina ganībās. Dzen, dzen, bet pašai līst rūgtas asaras. Bullītis jautā :

-       Meitene jaukā, bizīte rudā – kāpēc raudi?

-       Kā lai neraudu, bullīt? Pamāte lika šo kodeļu maisu savērpt, uz stellēm noaust, audeklu izbalināt un vakarā mājās pārnest... Vai gan tādu darbu vienā dienā paveikšu?

-       Neraudi, - bullītis atbild, - aizdzen mani zīžainā zālītē, svaigā rasiņā, tur kaut ko izdomāsim.

Gaidiņa aizdzina bullīti zīžainā zālītē, svaigā rasiņā. Bullītis pieēdās un pieganījās, tad nu sacīja :

-       Tagad ieliec man labajā ausī kodeļu un vārpstiņu. Bet pati iepūt kreisajā ausī un skaties, kas notiek.

Gaidiņa ielika bullītim labajā ausī kodeļu ar vārpstiņu, iepūta kreisajā ausī un skatījās. Tur nu vārpstiņa vērpjas, stelles auž, audekls balinās un satinās baķī... Kad viss bija padarīts, Gaidiņa izņēma gatavo audekla baķi un priecīgi dzina bullīti mājās. Pagalmā viņu sagaidīja ļaunā pamāte.

-       Kā ir – vai kodeļu savērpi?

-       Jā, savērpu, - Gaidiņa atbild un sniedz viņai gatavu audekla baķi.

Pamāte galvu vien saķēra – pameita padarījusi tādu darbu!

Te nu sanāca arī kaimiņienes – brīnās nenobrīnīdamās, cik smalku audeklu Gaidiņa noaudusi! Visi viņu slavē nenoslavēdami.

Pienāca kārta dzīt bullīti ganībās vecenes meitai Jūlītei. Māte iedeva viņai līdzi vārpstiņu un pusmaisu kodeļas.

-       Savērp, meitiņ, šo kodeļu, - viņa saka, - noaud audeklu vēl košāku, nekā noaudusi tava neīstā māsa! Gribu, lai ļaudis tevi slavē, nevis viņu.

Jūlīte paņēma resnu bozi un dzina bullīti ganībās. Dzen un visu laiku slānī to ar bozi. Bullītis svaidās tā un šitā, bet Jūlīte skraida viņam pakaļ un lamā no panckām ārā. Skraidīja, skraidīja un – pazaudēja vārpstiņu. Ar lielām pūlem viņa atdzina bullīti noēstās ganībās, nomet kodeļu, bet pati likās gulēt. Bullītis paņēma kodeļu, samīdīja kājām un noslīcināja purvā. Vakarpusē Jūlīte pamodās un skatās – kodeļa purvā iemesta... Viņa sagrāba bozi un ņēmās bullīti slānīt. Bullītis skrēja mājās, bet viņa kliegdama tam pakaļ. Mājās māte viņai jautā :

-       Kā ir, meitiņ – vai darbu padarīji?

-       Nē taču, - meita atbild.

-       Kāpēc?

-       Bullītis vainīgs. Viņa dēļ pazaudēju vārpstiņu, pēc tam viņš vēl manu kodeļu arī iebradāja purvā...

Pamāte sadusmojās uz bullīti. Viņa azigāja pie vecīša un teica :

-       Kauj nost, vecais, bullīti!

-       Vai tev prāts mājās, siev? – Vecītis brīnījās. – Kāpēc tad tas jākauj nost?

Vecene sāka dauzīt kājas un ar dūrēm metās vecītim virsū.

-       Ja nekausi nost, iztreikšu tevi laukā ar visu tavu meitu!

Neko nevar darīt – vecītis ar mieru bullīti nokaut. To izdzirdēja Gaidiņa, aizsteidzās uz kūti pie bullīša, apķērās tam ap kaklu un raudāja aizgūdamās.

-       Meitene jaukā, bizīte rudā – kāpēc tu raudi? – bullītis prasa.

Gaidiņa viņam izstāstīja, ko nodomājusi darīt ļaunā pamāte.

-       Neraudi, meitiņ, - bullītis saka, - labāk uzklausi, kādu padomu tev došu. Kad mani nokaus, paņem manas aknas un tajās tu atradīsi zelta graudiņu. Iestādi šo graudiņu dārziņā pie mājas. Tas arī viss.

Gaidiņa tā arī izdarīja, kā bullītis teicis. No sēkliņas uzauga ābelīte ar zelta āboliem. Gar dārziņu lai ietu kas iedami, visi brīnījās par zelta ābelīti.

Kādu reizi jāja no kara jauns un skaists huzārs. Viņš ieraudzīja ābelīti un apstājās. Huzārs pastiepa roku, lai noplūktu zelta ābolu. Bet ābelīte – dzin, dzin! – pacēlās gaisā. Huzārs nolaida roku – abelīte atkal nostājās savā vietā. To pa logu ieraudzīja Gaidiņa un pamātei sacīja :

-       Iešu un noraušu šim huzāram vienu ābolīti.

Pamāte kā sāka spārdīties kājām, kā iekliedzās :

-       Es tev galvu noraušu!

Viņa sagrāba Gaidiņu un iebāza zem siles, bet uz dārziņu raidīja Jūlīti – lai, viņa domā, lābāk īstā meita norauj šim huzāram ābolu, var gadīties, ka viņš meitā iemīlas...

Jūlīte piegāja pie ābelītes, bet tā – dzin, dzin, dzin! – pacēlās gaisā. Jūlīte sadusmojās uz ābelīti un sāka to lamāt pēdējiem vārdiem. Tieši tajā brīdī pa pagalmu staigāja gailis. Tas uzlēca uz zedeņiem un nodziedāja :

-       Ki-ka-re-gī! Veča meita noslēpta zem silas, bet vecenes meita grib noplūkt viņas ābolu un iziet par sievu pie kunga...

Huzārs to izdzirdēja, nolēca no zirga un iegāja istabā. Te zem silas viņš uzgāja veča meitu. Kā tikai paskatījās uz viņu, tā ne acu nevarēja atraut no viņas – tik stipri meita viņam patika.

-       Meitene daiļava, - huzārs viņai paklanījās, - noplūc man piemiņai zelta ābolu no savas ābelītes.

Gaidiņa piegāja pie ābelītes un – visi āboli nokrita viņai pie kājām. Viņa tos salasīja pastotē un aiznesa huzāram. Huzārs viņu satvēra, uzsēdināja zirgā sev blakus un aizveda pie saviem vecākiem. Mājās viņi nosvinēja kāzas un sāka dzīvot vienā mierā, saticībā un saskanībā. Viņiem piedzima dēls – tik skaists, ka vecāki nevarēja vien atskatīties uz viņu.

Tikām ļaunā pamāte aiz skaudības, kāpēc huzārs apprecēja veča meitu, nevis viņas, nevarēja gulēt. Un visu laiku domāja, kā viņu no pasaules izdeldēt. Kādu reizi viņa savai meitai saka :

-       Aizej, meitiņ, ciemos pie māsas! Pasauc viņu līdzi izpeldēties un noslīcini...

Jūlīte mātei paklausīja un aizgāja pie māsas ciemos. Pierunāja viņu izpeldēties. Pie upītes Jūlīte viņai sacīja :

-       Apsēdies, māsiņ, uz laipas, es tev nomazgāšu muguru.

Gaidiņa apsēdās uz laipas, bet Jūlīte viņu iegrūda ūdenī un aizbēga mājās. Gaida, gaida Gaidiņu mājās – nenāk. Mazais dēls raud, neviens nevar nomierināt. Aukle viņu paņēma uz rokām un devās gar upīti saukdama :

-       Gaida, Gaidiņa, tavs mazulītis raud, grib ēst! Vistas guļ, zosis guļ, viņš viens pats nevar aizmigt, nevar māmiņu sagaidīt...

Te aukle izdzird no ūdens balsi :

-       Ai, man grūti iznākt pie dēla – akmens sitas pret kājām, ūdens acis aizplūdina...

Mazais dēliņš izdzirdēja māmiņas balsi un sāka raudāt vēl gaužāk.

-       Ai, dēliņ, es eju, es teku! – māte atsaucās. – Nespēju klausīties tavas raudas.

Māte iznāca no ūdens, pabaroja dēlu, un viņš aizmiga. Pati viņa aizgāja atpakaļ. Aukle pārnāca mājās un izstāstīja, kas pie upītes noticis. Nākamajā rītā pats tēvs paņēma zelta ābolu un dēlu un devās pie upītes. Nonācis krastā, viņš sauca :

-       Gaida, Gaidiņa, tavs mazulītis raud, prasa ēst...

Māte izdzirdēja dēla raudas un atbildēja :

-       Ai, dēliņ, eju, eju, ai teku, teku – nespēju klausīties tavu raudāšanu.

Gaidiņa iznāca krastā, pabaroja dēlu, un tas aizmiga. Tad vīrs izņēma no kabatas zelta ābolu un iedeva sievei. Tiklīdz viņa iekodās zelta ābolā, uzreiz atguvās.

Vīrs nopriecājās un pārveda viņu mājās. Viņi atkal sāka dzīvot labi un laimīgi. Bet ne ļauno pamāti, ne viņas meitnu pie sevis nemaz slieksnim pāri nelaida. 

baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.