Reiz dzīvoja ķēniņš burvis. Viņš izziņoja pa visu ķēniņvalsti :

-       Kas no manis varēs noslēpties, tam atdošu pusķēniņvalsti!

Uzradās tāds drosminieks – Zilais Ancuks Kreiliski Pašūts. Viņš atnāca pie burvja un sacīja :

-       Es uzņemos noslēpties tā, ka tu mani neatradīsi!

-       Labi, - ķēniņš atbildēja. – Ja noslēpsies – pusķēniņvalsts tava, ja ne – galva nost! Paraksties!

Zilais Ancuks Kreiliski Pašūts parakstījās un sāka slēpties. Ķēniņa riekšā stāvēja kā krietns brašulis, pa pagalmu skraidīja kā melnais sabulis, zem vārtiem lodāja kā baltais sermuliņš un pa lauku ļepatoja kā pelēkais garausis.

Ja jau skrien, tad skrien – viņš aizskrēja valstī aiz trejdeviņām zemēm. Bet sajā valstī bija varen liela pļava. Viņš atskrēja uz pļavu un pārvērtās par trijām puķītēm.

Nākamajā dienā ķēniņš piecēlās, ieskatījās savās burvestību grāmatās un sacīja :

-       Manā priekšā viņš stāvēja kā krietns brašulis, pa pagalmu skraidīja kā melnais sabulis, zem vārtiem lodāja kā baltais sermuliņš un pa lauku ļepatoja kā pelēkais garausis. Viņš aizskrēja uz lielu pļavu valstī aiz trejdeviņām zemēm un pārvērtās par trijām puķītēm dažādās krāsās.

Ķēniņš saaicināja kalpus un lika viņiem doties uz ķēniņvalsti aiz trejdeviņām zemēm un no lielās pļavas pārnest trīs puķītes dažādās krāsās. Kalpi devās ceļā. Viņi gāja vai nu ilgi vai īsi, taču nonāca pie lielās pļavas, noplūca šīs puķītes, ietina drāniņā un atnesa ķēniņam. Ķēniņš attina drāniņu un iesmējās.

-       Kā nu ir, Zilais Ancuk, vai tu no manis noslēpies?

Zilais Ancuks Kreiliski Pašūts pārvērtās par cilvēku un sacīja :

-       Atļauj man, ķēniņ, noslēpties vēlreiz!

Ķēniņš bija ar mieru. Zilais Ancuks ķēniņa priekšā stāvēja kā krietns brašulis, pa pagalmu skraidīja kā melnais sabulis, zem vārtiem lodāja kā baltais sermuliņš un pa pļavu ļepatoja kā pelēkais garausis. Ja jau skrien, tad skrien – viņš aizskrēja aiz trejdeviņām zemēm trejdesmitajā ķēniņvalstī. Bet šajā valstī bija tādas sūnas, ka no virspuses purvs, bet apakšā – ezers.

Viņš uzgāja uz sūnām, pārvērtās par asari, nolaidās pašā ezera dibenā un tur nu tup.

No rīta ķēniņš piecēlās, ieskatījās savās burvestību grāmatās un sacīja :

-       Manā priekšā stāvēja kā krietns brašulis, pa pagalmu skraidīja kā melnais sabulis, zem vārtiem lodāja kā baltais sermuliņš un pa pļavu ļepatoja kā pelēkais garausis. Viņš aizskrēja pāri trejdeviņām zemēm uz trejdesmito ķēniņvalsti, noslēpās sūnu purvā un pārvērtās par asari!

Ķēniņš lika saviem kalpiem doties uz trejdesmito ķēniņvalsti, attīrīt sūnu purvu un tur notvert asari. Kalpi tā arī izdarīja – attīrīja purvu, iemeta tīklus un notvēra asari. Ietina to drāniņā un pārnesa ķēniņam.

-       Kā nu ir, Zilais Ancuk Kreiliski Pašūts – vai arī otro reizi no manis paslēpies?

Ķēniņš smējās. Zilais Ancuks Kreiliski Pašūts pārvērtās par cilvēku un sacīja :

-       Atļauj man, ķēniņ, noslēpties vēlreiz!

Ķēniņš bija ar mieru. Zilais Ancuks Kreiliski Pašūts ķēniņa priekšā stāvēja kā krietns brašulis, pa pagalmu skraidīja kā melnais sabulis, zem vārtiem lodāja kā baltais sermuliņš un pa pļavu ļepatoja kā pelēkais garausis. Ja jau skrien tad skrien – aizskrēja uz trejdesmito ķēniņvalsti, kur aug tāds ozols, kas ar saknēm zemē un galotni padebešos. Viņš uzrāpās ozolā, pārvērtās par adatu, ielīda zem mizas un tur tup.

Ozolā atlaidās putniņš Nagajs, uzoda, ka zem mizas tup cilvēks un pajautāja :

-       Kas te ir?

-       Es, - atbild Zilais Ancuks Kreiliski Pašūts.

-       Kāpēc tu te ielīdi?

-       Tā, redzi, apņēmos noslēpties no ķēniņa kunga, tikai man neparko neizdodas.

-       Vai gribi – es tevi paslēpšu?

-       Paslēp, labais putniņ! Mūžam būšu tev pateicīgs.

Putniņš Nagajs viņu pārvērta par spalviņu, paņēma zem spārna, aiznesa uz ķēniņa pili un ielika aizmigušajam ķēniņam azotē.

No rīta ķēniņš piecēlās, nomazgājās, ieskatījās burvestību grāmatā un sacīja :

-       Manā priekšā stāvēja kā krietns brašulis, pa pagalmu skraidīja kā melnais sabulis, zem vārtiem lodāja kā baltais sermuliņš un pa pļavu ļepatoja kā pelēkais garausis un aizskrēja uz trejdesmito ķēniņvalsti. Šajā valstī slejas ozols, kam saknes zemē un galotne padebešos. Viņš ielīda ozolam aiz mizas un tur tup, pārvērties par adatu.

Ķēniņš lika kalpiem nozēģēt ozolu, saskaldīt malkā un sadedzināt. Kalpi tā arī izdarīja, bet Zilo Ancuku Kreiliski Pašūto neatrada. Viņi atnāca pie ķēniņa un sacīja :

-       Zilā Ancuka Kreiliski Pašūtā tur nav.

-       Kā tā – nav? – Ķēniņš sadusmojās. – Tas nevar būt!

-       Nav un – viss, - kalpi atbildēja.

Ķēniņš izgāja uz lievenēm un sāka saukt :

-       Zilais Ancuk Kreiliski Pašūts – parādies!

-       Sapulcini visus savus ģenerāļus, - atbildēja Zilais Ancuks, - tad es parādīšos.

Ķēniņš dzirdēja Zilā Ancuka balsi, bet nevarēja saprast, no kurienes šī balss nāk. Viņš grozījās, grozījās, ieskatījās malu maliņās, bet Zilo Ancuku kā ūdens aizskalojis. Neko nevar darīt, ķēniņš sapulcināja savus ģenerāļus, iznāca uz lievenām un atkal sauca :

-       Zilais Ancuk – parādies!

-       Nē, - skanēja Zilā Ancuka balss, - vispirms ģenerāļu acu priekšā noraksti man pusi ķēniņvalsts, tad es parādīšos. Citādi tu piekrāpsi – es tevi pazīstu!

Lai kā ķēniņam negribējās, vajadzēja norakstīt pusi ķēniņvalsts. Tiklīdz ģenerāļu acu priekšā viņš uzlika uz pavēles savu ķēniņa zīmoju, no viņa azotes izspurdza viegla spalviņa un pārvērtās par krietno brašuli.

-       Te nu es esmu! – sacīja Zilais Ancuks Kreiliski Pašūts. Viņš paņēma pavēli un – kabatā iekšā.

Tā nu ķēniņš burvis beidza nodarboties ar paslēpju spēli. 

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.