Reiz dzīvoja nabaga čigānu puisis, kuram vienā pašā nedēļā nomira gan tēvs, gan māte, gan mīļotā. Noskumušu sirdi viņš tos apglabāja, taču bēru mielastu savīkšt nevarēja — viņš bija tik nabags, ka šodien nezināja, kā iztiks rītu.

Nedēļu pēc bērēm viņš naktī piepeši uztrūkās no miega, jo likās — kāds purina viņa telti.

—   Kas tur ir? — puisis iesaucās. Te viņš izdzirda sava tēva balsi sakām:

—   Tu mani apglabāji, ar pienu nepadzirdījis!

Nākamajā naktī puisis pamodās atkal, jo likās — kāds purina telti.

—            Kas tur ir? — viņš jautāja un tad izdzirda savu māti atbildam: — Tu mani apglabāji, ar pienu nepadzirdījis!

Arī nākamajā naktī kāds purināja telti, un puisis vaicāja:

—      Kas tur ir?

Atbildēja viņa mīļotās balss:

—      Tu mani apglabāji, ar pienu nepadzirdījis!

Nu puisim sirds kļuva pagalam smaga, un viņš izgāja no telts. Nakts bija tumša, un redzēt nevarēja nenieka, bet mīļotās balss atskanēja atkal:

—            Ja gribi dot mums mieru, tad uzkāp kalnos. Tur tu atradīsi alu, tajā būs trīs olas. Ņem un pārsit tās, ja vien spēj, bet viegli vis tev tas nenāksies!

To sacījusi, mirusī meitene nozuda.

Agri otrās dienas rītā nabaga puisis devās ceļā. Augstu kalnos viņš sastapa vecu sieviņu, kura ar pūlēm nesa uz muguras lielu maisu. Puisim sametās vecītes žēl, un viņš sacīja:

—      Dodiet maisu man, es panesīšu!

Vecīte atdeva maisu puisim. Viņš uzcēla to plecā un pavaicāja, ko vecīte tur glabājot, — viņam maiss rādoties pagalam viegls.

—            Tur ir nedzīvu dzimušo bērnu dvēseles, — vecīte atteica.
— Es tās allažiņ nesu augšup, uz Veļu valstību.

Viņi nebija aizgājuši ne pārdesmit soļu, kad vecīte apstājās pie kādas alas un sacīja:

—    Mēs esam klāt.

—    Kā tā, — puisis brīnījās, — tik ātri?

—    Tev tas liekas ātri, — vecā māmiņa pasmējās, — kaut arī tu nes maisu plecā jau deviņus gadus.

Te puisis izbijās, bet vecīte turpināja:

—            Veļu valstībā laiks paiet brīnum ātri, un taisni tur mēs, draudziņ, esam! Lai gan tā vēl nav īstā Veļu valstība, robežu mēs jau esam pārkāpuši. Es zinu arī, kādēļ tu esi devies šurp.. Ņem, iedošu tev gabalu gaļas, krūzi piena, atslēgu un auklu. Ar šīm mantām tu varēsi tikt tālāk un drīz sasniegsi alu, kurā vēlies nokļūt!

Vecīte iedeva puisim tarbiņu un nozuda. Puisis devās tālāk un itin drīz nonāca pie tumšas alas ieejas. Viņš gāja tik iekšā. Jau pēc dažiem soļiem visapkārt atspīdēja gaisma, un priekšā puisis  ieraudzīja lielu  namu. Viņš  atvēra vārtus un iegājapagalma, bet tur viņam negaidot metās virsū deviņi nikni, balti suņi. Puisis pakampa no tarbiņas gaļu un pasvieda to suņiem. Iedams uz priekšu, viņš atrada aku, no kuras ūdeni smēla kāda sieviete, vilkdama no akas spaini, piesietu pašas bizēs. Puisis pameta viņai auklu, kurā iesiet spaini, un pavaicāja, kam viņa smeļot tik daudz ūdens.

—            Veļiem, — sieva atbildēja, — tiem, kurus radinieki apglabājuši neapmazgātus.

Tad puisis devās tālāk, ar savu atslēgu atdarīja nama durvis un iegāja istaba, kur ieraudzīja trīs olas. Viņš pārsita pirmo. Istaba acumirklī pieplūda pilna ar miglu, tajā parādījās puiša tēvs un sacīja:

—    Vai, cik es esmu izsalcis un izslāpis!

—    Nāc pagalmā, — puisis aicināja, — aiz durvīm stāv pilna krūze piena!

—    Tencinu, — tēvs atbildēja, — bet nu jau ir par vēlu. Toties man tagad būs miers, un es varēšu aizkļūt tālāk Veļu valstībā.

To teicis, viņš nozuda. Nu puisis pārsita otro olu. Parādījās viņa māte un sacīja:

—    Vai, cik es esmu izsalkusi un izslāpusi!

—    Nāc pagalmā, — puisis aicināja, — aiz durvīm stāv pilna krūze piena!

—    Tencinu, — matē atbildēja, — bet nu jau ir par vēlu. Toties man tagad būs miers, un es varēšu aizkļūt tālāk Veļu valstībā.

To teikusi, viņa nozuda. Nu puisis paņēma trešo olu, iznesa to pagalmā un pārsita turpat blakus krūzei. Tagad parādījās viņa mīļotā un sacīja:

' — Vai, cik es esmu izsalkusi un izslāpusi!

—    Te būs piens, mīļā, — puisis teica un steigšus pasniedza viņai krūzi. Meitene padzērās un kļuva tik daiļa kā Saules karaļa visdaiļākā meita. Izdzērusi pienu, viņa iesaucās:

—    Mīļais, tu atpestīji mani no nāves, tagad es kopā ar tevi atgriezīšos pie dzīvajiem un būšu tava!

Tā arī notika. Abi pārnāca mājās no baismajiem kalniem un dzīvoja laimē un saticībā, līdz arī viņiem uz mūžīgiem laikiem bija jāpārceļas uz Veļu valstību.

Nu tēvs pavēlēja dēlu kopā ar sievu iemest cietumā. To padzirdējuši, abi metās bēgt no pils. Dēls vēl uzsauca tēvam:

—            Tad zini, tēvs, nepaies necik ilgs laiciņš, un mana sieva tevi sodīs!

Nonākuši savā valstī, viņi sapulcēja lielu karaspēku un pieteica tēvam karu, lai atriebtos. Ko nu vecajam ķeizaram bija iesākt? Gribot negribot nācās cīnīties ar kaķu ķēniņu. Triju dienu laikā ķeizars jau bija sapulcējis karaspēku; taču dēls pieveica tēvu un izdeldēja visu viņa karaspēku. Dzīvs palika vienīgi tēvs pats. Redzēdams, ka ir uzvarēts un palicis bez spēka, viņš teica dēlam:

—            Piedod man, mīļais dēls! Visā mūžā neesmu izdarījis nevienu citu kļūdu, tāpēc spried taisnu tiesu! Manu ķeizarvalsti tu pārvaldīsi taisnīgi.

Pasaku čigānu valodā klausies šeit.