Reiz dzīvoja ķēniņš, un šim ķēniņam bija trīs dēli un trīs meitas. Ķēniņš juta, ka tuvojas pēdējā stundiņa, un lika dēliem, lai izdod savas māsas par sievām tiem, kas lūgs viņu roku, — nevienam viņi nedrīkstot atteikt. Tad ķēniņš nomira.

Trīs brāļi nosprieda:

— Apseglosim zirgus un dosimies pasaulē.
Taču jaunākais brālis deva padomu:

— Vispirms izprecināsim māsas un tikai tad laidīsimies
ceļā.

Pēc vecākās māsas ieradās vilks. Vecākais brālis teica:

Es māsu nedošu! Vidējais brālis piebalsoja:

Arī es māsu nedošu! Bet jaunākais iesaucās:

— Ak, brāļi, mūsu tēvs ir mums pavēlējis, es viņa pavēli
nepārkāpšu.

Un atdeva māsu vilkam.

Pēc vidējās māsas ieradās ērglis. Vecākais brālis māsu nedeva, vidējais ne tik, bet jaunākais tomēr atdeva māsu ērglim.

Pēc jaunākās māsas ieradās lācis. Gan vecākais, gan vidējais brālis liedzās māsu dot, bet jaunākais atdeva viņu lācim.

— Nu laiks ir klāt, kāpsim zirgos un dosimies pasaulē.
Vecākais brālis skubināja:

— Ak, brāļi, jāsim tik prom, varbūt mūsu jaunākais nav rīkojies pēc taisnības.

Brāļi lēca zirgos, jāja tik un jāja, līdz nonāca kādā pļavā. Tur viņi nokāpa no zirgiem, viens uzcēla telti, otrs savāca iekuru, lai varētu uzvārīt kafiju. Kad brāļi bija apsēdušies, lai ieturētu vakariņas, nezin no kurienes gadījās kāds vīrs, vārdā Čordilendžis¹, un lūdzās:

— Ai, brālīši! Esiet man tēva un brāļu vietā! Iedodiet gaba
liņu maizes! Trīs dienas un trīs naktis neesmu baudījis ne mil
tumiņa.

Vecākais brālis atteica:

— Esmu taču ceļinieks. Man līdzi ir vienīgi tik daudz, lai
pietiktu pašam.

Arī vidējais brālis neko nedeva. Bet jaunākais sacīja:

— Atdodiet viņam manu tiesu,  šodien man negribas ēst.
Satumsa vakars, un vienam bija jāstājas sardzē. Vecākais

brālis pievilka galdu sev tuvāk, aizdedzināja lākturi un pakāra to sev galvgalī. Tad nolika uz galda dunci, paņēma grāmatu un sāka lasīt. Te, kur gadījies, kur ne, pie viņa pienāca briesmonis un teica:

— Celies augšā un pasaki man, kurp ved šis ceļš, jo es esmu
apmaldījies.

Jauneklis atbildēja:

— Es nepazīstu nedz šo ceļu, nedz šo kalnu. Kopš ierau
dzīju pasauli, esmu klejotājs.

Taču briesmonis neatlaidās:

Celies augšā un parādi man ceļu, citādi es tevi aprīšu!

Kazi, vai tikai tu jaudāsi mani aprīt, — jauneklis attrauca. Briesmonis metās viņam virsū, bet puisis pakampa dunci un nocirta briesmonim galvu. Ausis viņš nogrieza un iebāza savā maisā. Rītausmā viņš devās pie brāļiem un pamodināja tos, taču par briesmoni neteica ne vārda.

Pienāca cits vakars. Kad brāļi apsēdās, lai ieturētu vakariņas, Čordilendžis atkal bija klāt.

— Ai, brālīši! Trīs dienas neesmu baudījis ne miltumiņa.
Iedodiet jele šovakar kādu kumosu!

Vecākais brālis viņam nedeva neko, arī vidējais tāpat, bet jaunākais brālis sacīja:

— Atdodiet viņam šovakar manu tiesu, man negribas ēst.
Vecākais brālis iebilda:

Ak, mans brāli, atdod tik šim zellim savu maizi, un viņš vēl izspēlēs ar mums kādu nelāgu joku!

Gan es tad iecirtīšu viņam pliķi un aizbāzīšu muti, — nosolījās jaunākais.

Satumsa nakts. Šoreiz sargāt posās vidējais brālis. Arī viņš pievilka sev klāt galdu, aizdedzināja lākturi, pakāra to sev galvgalī, nolika uz galda dunci un grāmatu un sāka lasīt. Te, kur radies, kur ne, klāt bija divgalvains briesmonis un uzsauca viņam:

Celies augšā un saki man, kā sauc šo ceļu un šo kalnu, jo es esmu apmaldījies!

Kopš ierados šai pasaulē, es klejoju un nepazīstu nedz šo ceļu, nedz kalnu, kas paceļas manā priekšā.

Vai nu celies augšā un parādi man ceļu, vai arī es tevi aprīšu! — briesmonis uzbrēca.

— Kazi, vai tik tu jaudāsi mani aprīt! — jauneklis attrauca.
Tad briesmonis metās viņam virsū, bet jauneklis pakampa

dunci un nocirta briesmonim abas galvas. Visas četras ausis viņš paslēpa savā maisā. Rītausmā viņš devās pie brāļiem, pamodināja tos, un visi patērzēja par šo un to.

Atkal pienāca vakars, un brāļi sēdās pie vakariņām. Paskat vien, Čordilendžis bija klāt vēlreiz. Vecākais brālis viņam nedeva neko, arī vidējais tāpat, bet jaunākais palūdza:

— Ak, brāļi! Atdodiet viņam šovakar manu tiesu! Es neko
negribu, lai ēd viņš.

Abi pārējie iebilda:

— Mīļo brāl, tu taisies atdot šim zellim savu maizi, bet viņš
mūs vēl apvedīs ap stūri!

Taču jaunākais atteica:

— Nu, gan es tad iecirtīšu viņam pliķi un aizbāzīšu muti.

Satumsa nakts, un sargāt posās jaunākais brālis. Viņš aizdedzināja lākturi, pakāra to galvgalī, pievilka sev klāt galdu, uzlika uz tā dunci, paņēma grāmatu un sāka lasīt. Un, raugi — parādījās trīsgalvains briesmonis un uzsauca:

Celies augšā un pasaki man šī ceļa un šī kalna vārdu!

Kopš pašas dzimšanas es esmu klejojis un nezinu, kas tas ir par ceļu un kas tas par kalnu, — jauneklis atbildēja.

Vai nu celies augšā un parādi man ceļu, vai arī es tevi aprišu! — briesmonis piedraudēja.

(Čigānu valodā pasaku klausies šeit.)