Kādam ķēniņam bija trīs dēli. Lieli izauguši, tie reiz devās pie tēva un sacīja:

—    Tēvs, mēs gribam precēties.

—    Mani bērni! — tēvs atbildēja. — Ņemiet savus šķēpus un raidiet tos pret debesīm. Kur tie nokritīs, tur meklējiet sievas.

Trīs brāji devās mest šķēpus. Vecākā brāļa šķēps nokrita ķeizara valstī, vidējā brā|a šķēps — ķēniņa valstī, un viņiem bija jāņem par sievām valdnieku meitas. Bet jaunākā brā|a šķēps iekrita purvā. Visi trīs brāļi atkal sanāca pie tēva. Viņš tiem vaicāja:

—    Nu, mani bērni, kā jums veicās?
Piecēlās vecākais un teica tēvam:

—          Mans šķēps nokrita pie ķeizara, un viņa meitu es ņemšu par sievu.

Tēvs viņu uzslavēja. Tad ierunājās vidējais:

—    Mans šķēps nokrita pie ķēniņa.

Arī viņu tēvs uzslavēja. Nu sāka runāt jaunākais:

—    Mans šķēps iekrita purvā.
Te nu tēvs iesaucās:

—          Pazudi no manām acīm! Tu esi nelaimes putns, bet mani vecākie dēli ir laimesbērni. Viņus es apprecināšu, ēdīšu un dzeršu viņu kāzās.

Pēc tam ķēniņš sarīkoja kāzas, gluži kā tas pie mums, čigāniem, parasts, un visi dancoja un lēca, līdz kāzas bija galā. Tad dēli savāca visus paklājus un drānas un kopā ar sievām atgriezās mājās pie tēva, kurš, ieraugot jaunos tik bagātīgi izgreznojušos, varen priecājās līdz ar viņiem. Tēvs pavēlēja ienest mājā visu mantu, ko bērni atnesuši līdzi, jo tie bija pārveduši bagātas līgavas.

Bet jaunākajam dēlam ķēniņš sacīja:

—            Ej pasaulē un nerādies man acīs, jo tu esi tīrais dienaszaglis!

Dēls paņēma savu šķēpu, atvadījās no brāļiem un devās uz purvu, kur šķēps bija iekritis. Tur nonācis, puisis nosprieda: «Te jāmeklē mana laime,» un palika purvā, uzcirta sev arī būdu, kur mitināties. Ticis ar to galā, viņš prātoja, ko nu lai iesāk. Tad saposās, paņēma bisi un gāja medīt putnus un vilkus. Samedījis krietni daudz, viņš tos savāca, lai savā būdā izceptu. Izsalcis un noguris viņš atgriezās būdā un pārsteigts ieraudzīja, ka galds jau klāts. Sēdās tik klāt un ēda, un dzēra, cik sirds kāroja. Paēdis jauneklis piecēlās, pārmeta krustu un sauca:

—            Ja es varētu ieraudzīt to, kurš bijis pret mani tik labs, tad atdotu tam visu, ko vien tas vēlētos.

Nākamajā dienā jaunākais dēls atkal devās medībās, taču pa visu dienu nomedīja vienu vienīgu paipalu un izsalcis un noguris gāja uz savas būdas pusi. Taču, tiklīdz viņš to rīta agrumā bija atstājis, no purva izkāpa sudraba meitene, novilka savas kārklu lūku drānas un sāka post būdu. Viņa nomazgāja traukus, pagatavoja jauneklim ēdienus — ne par karstu, ne par aukstu, bet gan pašā reizē. Tikmēr atgriezās princis. Kad meitene gribēja paslēpties, princis viņu pamanīja, satvēra un nomutēja, lūgdams, lai viņa kļūstot šim par sievu. Meitene atteica:

—            Ak tu, negantniek! Tu jau visviens pēc īsa laiciņa būtu dabūjis mani par sievu.

Tad viņa deva jāvārdu, un abi sāka saticīgi dzīvot būdiņā. Kādu dienu, kad prinča atkal nebija mājās, jaunā sieva aizgāja, pasauca savu brāli, Dzelžu vīru, un teica:

—            Mīļo brālīt, uzcel man skaistu māju, tikai tai jābūt gatavai, pirms pārnāk mans vīrs.

Brālis to apsolīja, pamāja ar roku, un vecās būdas vietā pacēlās krāšņa pils. Vīrs atgriezies nobrīnījās un nopriecājās, un sāka pilī dzīvot. Pēc kāda laiciņa viņam sagribējās atgriezties pie tēva, un viņš pastāstīja to sievai. Taču sieva brīdināja:

—            Ak, vīriņ, tev vis neklāsies labi, ja tu no šejienes kopā ar mani dosies pie sava tēva!

Bet vīrs netika vaļā no savas vēlēšanās, un abi saposās ceļā.

Ķēniņš, ieraudzījis dēlu un viņa sudraboto sievu un noģidis, ka vedekla nav tāda kā citi cilvēki, iedegās naidā pret dēlu un nolēma viņu nogalēt. Tēvs pasauca viņu pie sevis un sacīja:

— Ja tu nepaēdināsi visu manu karaspēku ar vienu vienīgu kāpostgalvu, tad zini, ka likšu nocirst tev galvu un paņemšu tavu sievu sev.

Princis noskuma un raudādams pārnāca pie sievas. Sieva sacīja:

—    Es taču tevi brīdināju un teicu, ka tev neklāsies labi, bet
esi vien mierīgs; aizej pie sava svaiņa, mana brāļa, un sauc:
Dzelžu vīrs, izdari to, ko es vēlos!

Princis aizgāja un pasauca svaini. Parādījās Dzelžu vīrs un vaicāja^-.

—    Ko tu vēlies?

—    Mans tēvs paģēr, lai es paēdinu visu viņa karaspēku ar vienu vienīgu kāpostgalvu.

Tad Dzelžu vīrs pamācīja:

—    Ej un atved man divdesmit četrus vēršus, ka varam izraut šo kāpostgalvu no zemes, jo tā aug jau divdesmit četrus gadus.

Princis aizsteidzās pie tēva un prasīja divdesmit četrus vēršus, lai izrautu kāpostgalvu. To padzirdis, tēvs iedeva dēlam divdesmit četrus vēršus, un viņš aizdzina tos pie svaiņa. Dzelžu vīrs iejūdza visus vēršus ķēdēs, kuras bija apmestas ap kāpostgalvu, tad uzšāva vēršiem ar milnu, tie izrāva kāpostgalvu un aizvilka pie ķēniņa. To redzēdams, ķēniņš nopriecājās un atvēlēja dēlam:

—            Ej nu atpūties!

Kāpostgalvu viņš atdeva savam karaspēkam, un zaldāti nepaguva notiesāt ne pusi no puses, kad bija jau paēduši.

Nu tēvs prātoja, kā gan lai nogalē dēlu un dabū tā sievu sev. Pēdīgi viņš atkal lika pasaukt dēlu un pavēlēja:

—    Atnes man gredzenu, kuru es kāzu dienā uzvilku pirkstā ķēniņienei!

—    Bet kur tad lai es atrodu ķēniņieni?

—    Kopš viņa pirms astoņpadsmit gadiem nomira, gredzens joprojām ir viņai pirkstā; no turienes tas tev arī jāatnes!

—    Bet kā tad lai es to atnesu, ja viņa jau tik sen mirusi? — princis iebilda.

—    Ķēniņš noskaities paskatījās uz dēlu un uzkliedza:

—    Ja neatnesīsi man gredzenu, tad zini, ka likšu tevi nonāvēt un paņemšu tavu sievu sev!

—    Princis raudādams aizgāja pie sievas, un tā viņu tūliņ aizsūtīja pie sava brāļa. Pasaucis Dzelžu vīru, princis izstāstīja viņam par tēva iegribu un par to, ka citādi viņš likšot dēlu nonāvēt. Dzelžu vīrs atteica:

—    Nebaidies, gan izdarīsim to, ko viņš grib, ej nu pie tēva un prasi divus apkaltus gaiļus.

—    Princis atveda gaiļus; abi kāpa gaiļiem mugurā un nojāja pazemē. Viņi jāja aizvien tālāk, līdz ieraudzīja govis, kuras ganījās leknās pļavās auglīgās salās, ūdens malā, taču tām uz kauliem nebija ne tik daudz gaļas, cik satilpst uz adatas smailes. Princis vaicāja svainim, kāpēc govis esot nevis treknas, bet gan tik ļoti kārnas. Dzelžu vīrs atteica:

—    Izstāstīšu atceļā.

—    Viņi jāja tālāk un atkal sastapa govis; šīs, lai gan ganījās smilšu klajumā, bija tik resnas un taukas, ka aiz tauku pārpilnības vai izjuktu, tiklīdz tām piedurtos ar pirkstu. Princis atkal sāka taujāt, kā tad šīs govis sausā smilšu klajumā varot būt tik treknas un brangas, kamēr pirmītējās, leknās ganībās ganoties, esot tik izkāmējušas, ka vai kājās neturoties. Arī šoreiz svainis solījās visu izstāstīt atceļā, un abi jāja tālāk, līdz nonāca Veļu valstībā. Tur dejoja prinča māte, ķēniņiene, rokā tai bija lakats un pirkstā gredzens. Dzelžu vīrs pamācīja:

—    Klusēdams pieej pie savas mātes, noņem viņai lakatu un novelc gredzenu no pirksta, tikai nebilsti ne vārda, citādi tev būs jāpaliek pie veļiem. Es labprāt dotos tev līdzi Veļu valstībā, taču pašlaik nevaru, jo esmu sanīdies ar ercenģeli. Tiklīdz gredzens būs tev rokā, taisies ka tiec atpakaļ pie manis; māte tevi sauks, taču neatdod viņai gredzenu. Tad viņa sāks raudāt un rāties, bet tu nebaidies, jo te esmu es, un pār mani viņai nav varas.

—    Princis drosmīgi devās iekšā Veļu valstībā, kur viņa māte ēda un dzēra, un dejoja. Viņš noņēma mātei lakatu un novilka viņai gredzenu no pirksta. Tad māte sāka saukt, bet dēls neklausījās, atgriezās pie sava svaiņa, Dzelžu vīra, un abi, savu panākuši, devās atceļā.

Kad viņi atkal bija nonākuši pie govīm, princis vaicāja Dzelžu vīram:

—            Ko nozīmē šīs govis?
Dzelžu vīrs atteica:

—Treknās govis liesajās ganībās ir tie ļaudis, kas ar visu sirdi strādājuši savu bērnu labā, bet kārnās govis leknajās ganībās ir nekristītie un skauģi.

Nu abi jāja tālāk, līdz tika virszemē, pie ķēniņa.

Agri nākamajā rītā princis devās pie tēva, kuru sastapa, vēl rītasvārkos tērptu. Tēvs, dēlam ienākot, uzmeta tam niknu skatienu un noprasīja:

—    Kādēļ atkal esi ieradies? Ko tu vēl no manis gribēsi?

—    Atnesu tev to, ko gribēji tu, — princis attrauca un pasniedza ķēniņam savas mātes gredzenu un lakatu. Bet ķēniņam vēl nebija gana.

— Man ir vēl viena vēlēšanās, un, ja tu to neizpildīsi, tad zini — es tevi nonāvēšu. Atved man Dzelžu vīru! Citādi iemetīšu tevi čūsku bedrē, lai apgrauž tavus kauliņus.

Princis raudādams aizgāja pie sievas, un viņa taujāja:

—    Kam nu tu atkal raudi?

—    Kā lai neraudu, ja tēvs paģēr no manis Dzelžu vīru. Ja es tādu neatvedīšot, viņš mani nonāvēšot un pasviedīšot čūskām.

—    Par to tak nav tik gauži jābēdājas un jāraud! Man ir liels spēks, un es darīšu tavā labā visu, kas manā varā. Ej pie mana brā|a, gan viņš tev palīdzēs.

Princis pasauca savu svaini, Dzelžu vīru, un izstāstīja tam, ka ķēniņš aicinot pie sevis viņu pašu. Dzelžu vīrs noskaitās un iesaucās:

—            Lai Dievs viņu soda! Ne dienu viņš neliek man miera, kaut gan esmu jau tik daudz paveicis viņa dēļ!

Svainis aizgāja uz savu pili, paņēma dzelzs trepes un dzelzs krēslu, iebāza tos kabatā, un abi devās pie ķēniņa. Kad Dzelžu vīrs iegāja ķēniņa pilī un grasījās kāpt augšā pa kāpnēm, tās sabruka zem viņa svara, jo bija no koka. Tad Dzelžu vīrs uz-slēja savas līdzpaņemtās dzelzs trepes un kāpa augšā. Ķēniņš varen izbijās un attapa, kādu Jaunumu vēlējies. Dzelžu vīrs uzkāpa augšā un noprasīja ķēniņam:

—    Kālab tu mani sauci?

—    Aicināju tevi sēsties pie mana galda.

Visapkārt tika salikti krēsli, taču Dzelžu vīrs salauza katru, kurā apsēdās; tad viņš sadabūja savu paša dzelzs krēslu, apsēdās tajā un atkal jautāja ķēniņam, kālab tas viņu saucis?

—    Aicināju tevi ieturēt maltīti kopā ar mani.

—    Kad tu nākamreiz sēdēsi ar mani pie viena galda, tad arī atkal kļūsi par dzīvu cilvēku, — Dzelžu vīrs attrauca un ar savu dzelzs roku cirta ķēniņam tādu pļauku, ka šis uz vietas nogāzās zemē bez dzīvības. Nu Dzelžu vīrs aizgāja pie māsas un svaiņa, atstāstīja tiem notikušo, lika abus vēlreiz salaulāt un trīs dienas, trīs naktis svinēja lepnas kāzas. Tad viņš cēla jaunlaulātos tronī un turklāt parādīja svainim, ka tā sudrabotajai sievai ir zelta mati. Pēc tam viņš atvadījās, teikdams:

—    Tagad ir izbeigusies mana vara kā šajā, tā viņā saulē; nu es vairs nevaru kaitēt nevienam nedz virszemē, nedz pazemē.

To sacījis, viņš nozuda. Bet princis ar savu sievu dzīvoja laimīgi, un, ja nav nomiruši, tad dzīvo vēl šobaltdien.

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.