Vienreiz bija un nebija viens čigāns. Bērnu viņam daudz, veca māte un tēvs. Nabadzība viņam bija liela. Sieva aizvien bārās uz vīru, ka bērnu gan daudz, bet ēst nav ko dot. Kad čigāna sieva nāca mājā no •sētām, tad vīrs taisījās prom mežā, pie saviem zirgiem, jo sieva allaž bargi rājās.

Zirgi čigānam bija slikti un vāji. Iedams pie saviem zirgiem meža, čigāns ieskatījās skaistu sērmūkšļa krūmu. Viendien viņš paņēma līdzi nazi, nogrieza sērmūkšļa zaru un uztaisīja sev nūju. Labi apskatījis savu nūju, čigāns atminējās, ko viņam vecā mātesmāte bija stāstījusi — ar sērmūkšļa nūju varot velnu un visus nešķīstus garus sasist. Tikai vajagot zināt, kā sist: nūju vajagot turēt kreisajā rokā, sist krustām, bet pie beidzamā sitiena pagriezt sērmūkš|a nūju uz kreiso pusi.

Vīrs paņēma savu sērmūkšļa nūju un aizgāja pasaulē laimi meklēt. Gāja tuvu un tālu. Reiz vīram gadījās iet gar kādu ezeru. Ezermalā vīrs redz — ganās melns ērzelis, tikko izbridis no ezera. Čigāns piegāja pie zirga, bet tas nosvilpās, cirta priekškāju pie zemes un ierunājās:

— Nāc ātrāk un sēdies man mugurā! Es tevi nesīšu turp, kur zelta kalni ir un medus upes tek, tur laime pati tev pretī laidīsies.

Čigāns noskatās uz zirgu — tas tāds neredzēts. Pa nāsīm dūmus laiž, pa muti uguns nāk, krēpes šim līdz pat pineklim, līdz pat zemei, kakls ar riteni, krūtis kā vārti, viens pats kājas nags tik liels kā ugunskura vieta, aste līdz pat zemei — ar klēpi nesaņemsi. Čigāns padomāja, padomāja un klusībā nosprieda: «Sēdīšos tik zirgam mugurā un aizjāšu mājā pie sievas, un nedzīvošu vairs, kā agrāk, bet iešu pie saviem radiem un parādīšu, kas man par zirgu.»

Čigāns piegāja pie ērzeļa, uzlika tam savus iemauktus un ar vienu lēcienu bija melnajam zirgam mugurā. Zirgam mugurā lēkdams, čigāns iemauktu pavadas uzsvieda tam krusteniski. Tikko čigāns dabūja saķert pavadas rokās, kad zirgs sāka skriet tik dikti, ka vējš norāva čigānam cepuri un tūliņ pēc tam — arī zābakus. Tālāk zirgs sāka laisties pa gaisu. Čigāns, redzēdams, ka zirgs vairs neskrien pa zemes virsu, sāka to griezt gan uz vienu, gan uz otru pusi, un zirgs arī ļāvās. Taču čigānu pārņēma briesmīgas bailes, jo viņš nojauta, ka zirgs nes viņu uz viņpasauli.

Nu čigāns atkal atminējās, ka vecā mātesmāte stāstījusi — ar sērmūkšļa nūju varot daudzas lielas lietas darīt pret nešķīstiem gariem. Tā kā čigāns tagad skaidri redzēja pats savām acīm, ka zirgs, ko viņš jāj, nav nekas cits kā velns, tad paķēra savu sērmūkšļa nūju un ar visiem spēkiem sāka zvetēt zirgam starp ausīm. Ar katru sitienu zirgs laidās zemāk un zemāk. Čigāns jau sāka piekust, kad pēkšņi atcerējās, ko teikusi vecā mātesmāte. Tad viņš saņēmās pēdējos spēkus, cirta melnajam ērzelim krustām starp ausīm un reizē pavilka sitienu uz kreiso pusi. Tikko čigāns tā bija izdarījis, kad zirgs tai pašā acumirklī atradās uz zemes. Tas skrēja, ko vien varēja, līdz atskrēja pie tā paša ezera. Čigāns ar vienu lēcienu bija nost no zirga muguras, un zirgs taisnā ce]ā ieskrēja ezera. Skriedams ezera, zirgs iesaucās:

—    Vai pazīsti zirgu? Bet čigāns atkliedza:

—    Vai pazīsti jājēju?

Vietā, kur ērzelis bija nolaidies zemē, čigāns atrada savu cepuri un zābakus. Blakus zābakiem gulēja daudz zelta naudas, to čigāns pacēla un gāja mājā. Pārnācis mājā, čigāns sapirkās pulka mantas un lepnus zirgus. Dzēra un ēda, un, ja nav miruši, tad šodien vēl dzīvo.

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.