Reiz dzīvoja čigāns. Viņš bija ilgi klejojis pa pasauli un redzējis tik daudz visādu brīnumu, ka nebaidījās ne no kā. Spēka viņam bija, cik tik nevajag. Viens pats stājās pretī lācim un pieveica to. Bet arī lāči bija atstājuši uz viņa ādas ne mazumu zīmju — visa miesa čigānam bija vienās švīkās no lāča nagiem. Čigāns bija melns un briesmīgs, pēc izskata velns kas velns. Tikai ragu trūka. Uz vecumu čigāns mitējās klejot un apmetās ciemā, pašā ciema malā. Zemnieki no viņa baidījās, nespēra ne kāju viņa namiņā, un arī radi viņu apciemoja ļoti reti.

Reiz vecais čigāns nolēma izkurināt pirti. Sanesa no upes ūdeni, iekūra uguni, apsēdās uz lāvas un sāka pērties. Bet laiks jau tuvojās pusnaktij. Čigāns peras, peras, vico ar pirtsslotu sev pa sāniem un muguru, te pēkšņi dzird — kāds pienāk viņam klāt un saka:

— Paraujies malā!

Čigāns parāvās malā, nospriedis, ka atbraucis kāds radagabals. Pirtī tvaiks tik biezs, ka redzēt nevar nenieka.

Sēdies, — čigāns aicināja, — te tev būs brīva vieta.

Nekā nebija, raujies tuvāk pie loga, — svešā balss atcirta.

Vai tad tev vēl vietas maz? — vecais čigāns nobrīnījās, tomēr pavirzījās tuvāk lodziņam.

Tagad būs labi. Noper nu mani! Man pirtī tik gauži patīk.

Bet kur tu esi? — vecais čigāns vaicāja. — Es tevi tais tvaikos nevaru saredzēt.

Nu tepat tak, guļu uz lāvas!

Večuks nu sāka kādu pērt ar pirtsslotu, bet, ko per, — to pats nemaz nezina.

— Ei, vecais, piesvied oglītes, uzmet garu! Pasmel no katla!
Vecais čigāns apvainojās.

— Ja tev vajag, tad pats arī celies. Man vairs nav spēka.
Un jaunāks par mani arī esi.

— He, he! — balss nosmējās. — Jaunāks? Esmu vienos ga
dos ar tevi.

Čigāns noskaitās.

Kur tad tu slēpies? Kāpēc es neredzu tevi vaigā?

Kam tev redzēt mani vaigā? Es esmu tavs dubultnieks!

Kas nu tu par dubultnieku, — čigāns nosmējās un nolamājās. Bet tas, kurš sēdēja viņam blakus, sāka tik briesmīgi smieties, ka visa pirts nodrebēja. Tad vecais čigāns saprata, ka te iejaukts nelabais. Kad viņš pieliecās sarušināt ogles, tad ieraudzīja: uz katla kāds sēd, bet tepat deguna priekšā karājas viņa kājas — nevis kājas, bet nagi!

Lēnāk, lēnāk, vecais, neaizķeries aiz manām kājām!

Čigāns pacēla acis un ieraudzīja velnu. Tāds nu šis tur tupēja: augumā neliels, astīte apliekta, uz pleca uzmesta, uz galvas rēgojas radziņi. Izbāza vēl mēli un sāka mēdīties. Velns kas velns! Bet ģīmis velnam uz mata tāds pats kā vecajam čigānam.

Runā, ka tu esot stiprs vīrs.

Tu manu spēku gribi pārbaudīt, vai? — vecais čigāns noprasīja.

Bet velns atbild:

Pārbaudīt vai nē, bet izpērt tevi gan gaužām gribas. Tu mani pēri, tagad nu es papēršu tevi.

Pazīstu tavu velna pēršanu! Bet — lai nu notiek, per ar, velns tevi rāvis!

Velns vienā stiepienā nolēca no katla vecajam uz pleciem un sāka trenkāt viņu pa pirti. Kur tik šis viņu neraustīja: skurstenī iedzina, izrāva skurstenim cauri, iegrūda zem lāvas, gandrīz iemeta katlā. Vecais grib šo nosviest, bet velns tā pieķēries, ka nekādi nevar dabūt nost. Pēdīgi velnam apnika vizināties uz čigāna. Tad nu šis saka:

— Ei, vecais, spēkosimies! Tu tak esi stiprs. Vai arī tas
tikai izmelots?

Čigāns sadusmojās. Viņam varen sagribējās pārmācīt velnu.

— Labs ir, spēkosimies. Tikai te ir par šauru. Iziesim ārā,
pļaviņā.

Velns bija ar mieru. Abi izgāja no pirts pļaviņā un sāka cīkstēties. Sāka tā pamazītēm, bet pēc tam iekarsa ne pa jokam. Velns ar nagiem saskrāpēja čigānam visu muguru, vienās strīpās un pušumos. Pret rītu velns veco jau bija galīgi nokausējis un, kad tas sāka gurt, izrāva tam zobu un teica:

— Šitā, tagad tu zināsi, kā ar mani spēkoties! Tavu zobu
es ņemšu par ķīlu. Būsi mans kalps, kamēr vien dzīvosi.

Velns ar nagu izurba čigāna zobā caurumu, izvēra tam cauri zirga astru un pakāra zobu sev kaklā. Tobrīd iedziedājās trešie

gaiļi.

— Nu, paliec sveiks, vecais, drīz tiksimies, — velns uzsauca
un nozuda.

Vecais ilgi gulēja bez atmaņas, tik briesmīgi viņu bija nomocījis nelabais, bet atžirbis aizrāpās pie upītes, lai attaptos un sakoptos.

Čigāns nevienam nestāstīja, kas naktī noticis, tomēr uz pirti vairs negāja ne lūdzams. Bet velns nelika viņu mierā. Iepaticies čigāns velnam, vai? Bet varbūt šie patiešām ir dubultnieki? Lai nu kā, bet, tiklīdz pienāca nakts, tā velns ieradās vecā čigāna mājā. Abi sēd, dzer tēju, uzspēlē kārtis, itin kā savu mūžu nebūtu naidojušies.

Reiz velns ieminējās:

— Ko nu mēs tāpat vien tās kārtis spēlēsim? Labāk saspēlē-
sim uz noteikumiem. Ja tu vinnēsi, es izpildīšu tavu vēlēšanos;
ja vinnēšu es, tu izpildīsi manējo.

Abi nu sāka spēlēt. Tomēr velns apveda čigānu ap stūri un vinnēja.

Labs ir, — čigāns sadrūmis teica, — saki savu vēlēšanos.

Ak tu, muļķa čigān, es tev pateikšu tādu vēlēšanos, ka tu visu mūžu būsi man pateicīgs. Tad nu klausies: ņem lāpstu un taisies uz mežu.

Ko tad mēs tur darīsim? — čigāns jautāja.

Ņem tik, ņem, neprašņā. Esi zaudējis, tad dari, ko liek, un neizrunājies.

Neko darīt. Čigāns saģērbās, paņēma lāpstu un gāja velnam nopakaļ. Abi gāja pa mežu, pārbrida pāri upei, tika garām gravai un atkal nokļuva mežā. Viņi iznāca meža pļaviņā, bet tās vidū atrada aku. Velns nu apstājas un saka:

— Lien akā, vecais! Un sāc tur rakt. Ko atradīsi, viss būs
tavs!

Čigāns  ielīda  akā  un ņēmās rakt. Mazdrusciņ  pakašņāja zemi, bet tur — zelta monētas. Čigāns piegrāba pilnas kabatas ar monētām, bet velns smejas:

(Čigānu valodā pasaku klausies šeit.)

— Ņem, ņem vairāk, priekš tevis man nav žēl...

Kopš tā laika čigāns sāka dzīvot bagātībā. Uzcirta jaunu mājiņu, nopirka dārgu zirgu, vārdu sakot — dzīvo bez bēdu. Bet katru nakti viņš kopā ar velnu gāja uz burvju aku un tik raka naudu. Nakti rok, dienu izguļas. Un reiz vecais čigāns redzēja sapni. Sapnī viņam parādījās velns, bet tam blakus — velna vecāmāte. Sie abi sarunājas.

Nu, vai čigāns drīz nāks tavā vietā? — velna vecāmāte jautā.

Šonakt šis aizraksies līdz pīpei, — velns atbild. — Tiklīdz paņems pīpi un ievilks no tās dūmu, tā paliks uz visu mūžu piekalts pie akas. Izaugs šim ragi un nagi. Bet pēc sejas šis man ir tik līdzīgs, ka ne atšķirt.

Saprotu jau, saprotu, mazdēliņ, kā tev apnicis sargāt to nolādēto aku!

Čigāns pietrūkās vienos sviedros un domā:  «Ak jūs, ra-

gaiņi, šitā. rnānīties sadomājuši! Nu, pagaidiet. tik, gan es jums

parādīšu!»

Pienāca nakts. Velns atkal atnāca pēc čigāna, un abi devās

uz meža aku. Čigāns sāka laisties lejā pa virvi. Taču nepagāja

necik ilgi, kad šis jau rāpjas ārā no akas.

— Kas noticis? — velns jautāja.

— Nu, vai zini, dārgais, cik tad ilgi šitā var? Roku vienā

rakšanā jau veselu mēnesi, virve kļuvusi par īsu!

Velns sāka lauzīt galvu.

— Bet ko tad lai iesāk?

— Pavisam vienkārši: noņem ne kakla zirga astru, piesie-

sim te pie virves, un taisni labi būs.

Velns paskatījās uz čigānu, vai tīk šim kāda viltība nav pa-

domā, bet čigāns stāv, vientiesis kas vientiesis, un košļā smilgu.

— Ko tad darīsim, siesim klāt vai iesim mājās? — čigāns

vaicāja. — Citādi mēs šitā nostāvēsim līdz trešajiem gaiļiem.

— Labi, velns tevi rāvis, sien klāt, — velns nikni uzsauca

un noņēma no kakla zirga astru.

Čigāns piesēja astru pie virves un atkal ielīda akā. Tikko

sācis rakt, skatās — pīpe, tik neparasta, izgriezta velna iz-

skatā. Acu vietā ielikti rubīni, zvēro ka liesmas. Un Šķiet, ka šis velns viltīgi smaidītu. Čigāns paņēma pīpi un izlīda laukā.

Paskat, velns, ko es atradu!

Nu taisni to mums arī vajadzēja! — velns nopriecājās.

— Būsi nokusis. Sapīpēsim!

— Var jau, kālab ne, — čigāns piekrita.

Viņš sakūra mazu ugunskuru. Abi apsēdās līdzās, piebāza pīpes ar tabaku.

— Nu, čigān, aizpīpē pirmais!

Bet čigāns paslepus bija uzbēris tabakai virsū bērza praulus un aizdedzināja tos, tā nu šie kvēlo. Pats tikai izliekas, ka pīpē.

— Ek,  kas  par   stipru  tabaciņu!  —  čigāns   saka  klepot.

— Ņem tu, velns, man jau elpa aizrāvusies.
Velns paņēma pīpi un teica:

— Labs ir, čigān, pēc tevis arī es varu paniekoties ar ta
baciņu!

Velns iesmējās un ievilka dūmus labi dziļi.

— Par agru priecājies, — čigāns iesaucās. — Gribēji ap
vest mani ap stūri, bet neizdevās vis!

Čigāns sakampa velnu, piesēja to ar virvi pie akas un tur arī atstāja. Bet savu zobu novilka no astra un iesvieda ugunī. Zobs uzliesmoja, un tai pašā mirklī nozuda gan aka, gan velns. Čigāns paskatījās apkārt — un ieraudzīja, ka ir pats savā mājā. Kopš tā laika viņš velnu vairs netika redzējis.