Reiz dzīvoja nabadzīga, veca māmiņa ar savu vienīgo dēlu. Gulēdama uz nāves gultas, māte gauži raudāja par dēlu un teica:

— Manu mīļo dēliņ, ej pasaulē laimi meklēt, es drīz miršu, un tad tev šai ciemā nepaliks neviena, kas pateiktu labu vār-

diņu, jo tu esi nabaga ļaužu bērns. Bet, kad būsi mani apglabājis, atnāc pusnaktī pie mana kapa un noplūc puķi, kas uz tā augs, un sargā to kā aci pierē, jo tā tev parādīs ceļu uz laimi.

Drīz māmiņa nomira, un dēls viņu apglabāja. Kad pienāca pusnakts, viņš devās uz kapsētu un uz mātes kapa kopiņas ieraudzīja ziedam brīnumskaistu zilu puķi. Viņš to noplūca un saudzīgi paslēpa tarbiņā.

Nākamajā dienā jauneklis devās pasaulē un satika klibu vilku, kurš lūdzās:

— Mīļo cilvēk, izvelc man no kājas lodi!
Jauneklis paklausīja, un vilks sacīja:

— Pagaidām es vēl nevaru atmaksāt tev par labo sirdi, taču
izrauj vienu matu no mana kažoka, un, ja tev kādreiz būs va
jadzīga mana palīdzība, uzpūt tik matam!

Jauneklis izrāva vilkam matu, noglabāja to tarbiņā pie zilās puķes un gāja tālāk pasaulē. Viņš jau ilgi klīda apkārt, bet laimi nekur nevarēja atrast. Te viņš atcerējās mirstošās mātes vārdus un izņēma no tarbiņas zilo puķi. Noskumis viņš nolika to zemē, un — paskat! puķe pacēlās gaisā un aicināja:

— Nāc, seko man! Mani neredz neviens cits kā tikai tu,
tāpēc seko man droši, es aizvedīšu tevi pie tavas laimes!

Puķe lidoja pa priekšu, un jauneklis tai visur sekoja. Pret vakaru viņi nonāca mežā, tur jauneklis ieraudzīja lapsu, kura teica:

— Mīļo cilvēk, man ausī ielīdusi lapsene un dara man gau
žas sāpes. Izvelc to ārā!

Jauneklis paklausīja, un lapsa sacīja:

— Par tavu labo sirdi es atmaksāšu, kaut ko tev izpauz-dama. Tu meklē savu laimi, taču, pirms to atradīsi, tev jākalpo pie ļaunās urmes, kur trīs dienas pēc kārtas būs jāved ganībās zeltradze govs un cieši jāraugās, lai govs nepārnāk mājās bez tevis, citādi urme tevi rās. Ja tev izdosies noturēt govi ganībās, tad kā maksu par kalpošanu prasi cepuri, kas karājas uz vadža aiz krāsns. Kurš uzliek šo cepuri, top visu acīm neredzams.

To sacījusi, lapsa nozuda, bet jauneklis paņēma zilo puķi, noglabāja to tarbiņā un likās gulēt.

Nākamajā dienā viņš atkal izņēma puķi no tarbiņas un, re-

dzēdams to lidojam sev pa priekšu, sekoja tai, līdz tā apstājās

pie lielas dzelzs mājas, un puķe pamācīja:

— Tagad liec mani tarbiņā un ņem ārā tikai tad, kad tevi
pasaukšu!

Tiklīdz jauneklis bija noglabājis zilo puķi tarbiņā, atvērās dzelzs mājas durvis un uz sliekšņa nostājās neglīta veča.

Ko tu te meklē? — veča noprasīja.

Gribu tev kalpot, — jauneklis atbildēja.

Labi, — veča atteica, — ņemšu tevi par kalpu. Tev būs jāved ganos mana zeltradze govs, bet nevienu pašu reizi tā nedrīkst pārskriet mājās pirms vakara un bez tevis, citādi man būs tevi jānonāvē. Taču, ja tu trīsreiz pēc kārtas pārnāksi ar visu govi, tad varēsi izvēlēties manā mājā to, kas tev vislabāk patiks.

Jauneklis visam piekrita un izdzina zeltradzi govi ganos. Tiklīdz abi tika ganībās, govs jau grasījās skriet mājās. Tad jauneklis paņēma vilka matu, uzpūta tam, un vilks bija klāt līdz ar daudziem tūkstošiem vilku, kuri ielenca govi un nelaida to ne no vietas. Vakarā jauneklis pārdzina govi mājās un likās gulēt. Otrajā dienā notika tāpat, un, kad trešajā dienā jauneklis pārveda govi pie urmes, tā ļāva viņam izvēlēties savā mājā kādu lietu. Viņš izvēlējās cepuri un noņēma to no vadža. Urme iekliedzās un gribēja izraut cepuri jauneklim no rokām, bet viņš to veicīgi uzlika galvā, un urme viņu vairs nevarēja noķert. Ticis drošībā, viņš noglabāja cepuri tarbiņā un izdzirda puķi saucam:

— Ņem mani ārā!

Jauneklis izņēma puķi un sekoja tās lidojumam. Tā viņš dienām ilgi klaiņoja pa pasauli un bija jau pagalam izmisis, kad nonāca kalnos. Viņš piekusis apsēdās un dzirdēja puķi sakām:

— Noglabā mani tarbiņā!

Viņš paklausīja un pats atlaidās koka ēnā.

Jau sen bija pienācis vakars, bet jauneklis vēl aizvien gulēja. Gaiši spīdēja mēness, apmirdzēdams pelēkās kalnu klintis. Nedzirdēja ne troksnīša, kalni kā izmiruši slīga dziļā miegā. Te atskanēja kliedziens, un jauneklis uztrūkās no snaudas. Izbīlī paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja lielu krupi, kurš vilka aiz kājas mazu, divus sprīžus garu vīriņu. Jauneklis pielēca kājās un svieda krupim ar prāvu akmeni. Tas palaida vīriņu vaļā. Vīriņš, ko kājas nes, pieskrēja pie jaunekļa un lūdza, lai tas

paceļot šo rokās. Jauneklis paklausīja, un mazais vīriņš teica:

— Tu izglābi mani, bet kur lai mēs tagad paslēpjamies?
Krupis patiesībā ir ļaunā urme, viņa sasauks daudzus simtus
krupju, un tie mūs nogalēs.

Jauneklis aši izvilka cepuri un uzlika to galvā. Tiklīdz tas bija izdarīts, salasījās daudzi tūkstoši krupju un meklēja jaunekli, taču nevarēja viņu ieraudzīt.

Jauneklis kopā ar mazo vīriņu devās tālāk, un, kad viņi rīta agrumā nonāca pie kādas alas, vīriņš teica:

— Noliec mani zemē un seko man! Es padarīšu tevi bagātu
un laimīgu.

Viņš ieveda jaunekli alā, kur trīsreiz pieklauvēja pie klinšu sienas un sauca:

— Brāļi, durvis atveriet,
Nāciet, viesi saņemiet!

Atvērās durvis, un vīriņš sacīja:

— Noglabā cepuri, lai mani brāļi var tevi saredzēt.
Jauneklis noglabāja cepuri tarbiņā, un viņi iegāja skaistā

koka istabā. No turienes abi pārgāja dzelzs istabā, kur bija daudzas jo daudzas bises. Nākamā bija sudraba istaba, pilna sudraba blašķēm. Tad viņi atvēra vēl vienas durvis un iegāja zelta istabā. Tur daudzi mazi vīriņi bija sapulcējušies ap savu ķēniņu, kurš bija tikpat mazs kā pārējie, turklāt ar garu sudraba bārdu. Vīriņš pieveda jaunekli pie ķēniņa un teica:

— Mans žēlīgais kungs un ķēniņ! Urme, kas mīt kalnos,
bija pārvērtusies par krupi un gandrīz nogalēja mani.

Ķēniņš pavērās jauneklī un sacīja:

— Tu izglābi dzīvību manam krietnākajam kalpam. Es tevi
par to atalgošu un došu tev dāvanas, kuras darīs tevi laimīgu.

Viņš izrāva no bārdas sudraba matu un iedeva to jauneklim, teikdams:

— Ja tev pienāk gauži nebaltas dienas, tad uzpūt šim ma
tam, un es ar savu tautu nākšu tev palīgā.

Tad viņš ieveda jaunekli sudraba istabā, iedeva tam sudraba blašķi un sacīja:

— Ja ar šo ūdeni, kurš nekad neiet mazumā, apslacīsi ak
meni, tas tūdaļ pārvērtīsies tīrā zeltā.

Nu viņš ieveda jaunekli dzelzs istabā, iedeva tam bisi un teica:

— No šīs bises tu trāpīsi visam, uz ko tēmēsi. Bet nu dzīvo
vesels, jo neviens zemes dēls nedrīkst kavēties pie mums ilgāk.

Mazais vīriņš izveda jaunekli ārā un sacīja:

— Drīz tu nonāksi pie stikla kalna, kur pūķis tur ieslodzītas
trīs daiļākās jaunavas pasaulē. Ja tev tur uzbruktu kāda liksta,
sauc mūs palīgā.

Tad viņš trīsreiz nomutēja jaunekli un atgriezās alā. Atkal ierunājās puķe:

— Ņem mani ārā!

Jauneklis paklausīja un sekoja lidojošai puķei. Pret vakaru viņš nonāca pie ezera un apmetās krastmalā. Atlaidies zālē, viņš piepeši ieraudzīja ezerā peldam trīs zelta zosis. Viņš aši satvēra bisi un tēmēja uz vismazāko zosi; divas izbiedētas aizlaidās, bet mazākā pārvērtās par daiļu jaunavu un teica:

— Tu atdevi man cilvēka izskatu, kuru man un abām manām
māsām stikla kalnā atņēma pūķis. Es labprāt kļūšu par tavu
sievu, ja atdosi cilvēka izskatu arī manām māsām.

Nākamajā dienā abi nonāca pie stikla kalna, kurā mita pūķis un abas māsas. Jauneklis noglabāja tarbiņā puķi, izvilka sudraba matu un uzpūta tam. Tai pašā acumirklī parādījās daudzi tūkstoši mazo vīriņu, un to ķēniņš uzsauca:

— Es zinu, ko tu gribi. Tu vēlies iekļūt stikla kalnā, bet
nevari. Gan mēs tev palīdzēsim.

Un mazie vīriņi ņēmās kalt, cirst un urbt un īsā laikā izlauza stikla kalnā lielu caurumu. Pabeiguši darbu, tie nozuda tikpat žigli, kā nākuši. Bet stikla kalna iekšienē atskanēja brīkšķi un dārdoņa, un ārā izlidoja divas zelta zosis. Jauneklis paķēra bisi, notēmēja, zosis nokrita zemē un pārvērtās par divām daiļām jaunavām. Taču nu ārā izlīda arī pūķis un metās jauneklim virsū, bet viņš notēmēja uz pūķi ar savu bisi, un pūķis pārvērtās putekļos un dūmos, ko aizpūta vējš.

Kad viss bija galā, gaisā pacēlās zilā puķe un sacīja:

— Paliec sveiks, mans bērns! Es esmu tavas mirušās mātes
dvēsele, un nu man jāatgriežas debesīs, no kurienes esmu nā
kusi.

Zilā puķe nozuda, bet puisis apprecēja jaunāko no trim māsām. Itin drīz apprecējās arī pārējās divas, un nu viņi visi dzīvoja laimīgi, bagāti un apmierināti.

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.