Reiz dzīvoja nabadzīgs puisēns, kurš devās meklēt sev amata meistaru. Ceļā viņš sastapa priesteri.

Kurp tu dodies, manu zēn?

Gribu atrast kādu amata meistaru.

Klau, zēn, pie manis tev atradīsies vieta. Man ir vel viens tāds pats puika kā tu. Un vēl man ir seši vērši un arkls. Salīgsti pie manis, varēsi apart un apstrādāt lauku.

Zēns aizgāja viņam līdzi, paņēma arklu, iejūdza vēršus, devās uz tīrumu un ara divas dienas no vietas. Turpat garām gāja Laime un Saprāts, un Saprāts teica Laimei:

— Ej viņā iekšā!

Bet Laime nebija ar mieru. Tad zēnā iegāja Saprāts. Tai pašā mirklī zēns pameta arklu, nosvieda savas opankas¹ un laidās bēgt prom pa tīrumu. Bet otrais puika joza viņam pakaļ.

Nebēdz, brālīt, nebēdz prom!

Ak, liec man mieru ar to aršanu!

Zēns nonāca kādā pilsētā, kas bija tik liela kā Bukareste. Tur viņam gadījās iet garām pulksteņdarbnīcai. Viņš ieskatījās darbnīcā un ieraudzīja puikas, kuri strādāja pie pulksteņmeistara. Kāds no zeļļiem viņam uzsauca:

Ko tu tur stāvi un ķīķerē? Zēns atbildēja:

Patīk, un stāvu. Skatos, cik veikli jūs strādājat. Te atnāca saimnieks un sacīja:

— Ei, puis, salīgsti pie manis uz trim gadiem, tad tu visu
izmācīsies un būsi tāds pats meistars kā es!

Vēl viņš piemetināja:

— Pirmajā gadā tu vienīgi skaldīsi malku, kurināsi krāsni,
sēdēsi pie galda un skatīsies, kā strādā citi zeļļi.

Pie šī pulksteņmeistara jau piecpadsmit gadu glabājās ķeizara pulkstenis. Neviens nemācēja to salabot. Šurpu bija braukuši pulksteņmeistari gan no Parīzes, gan no Vīnes, taču salabot pulksteni nebija izdevies arī tiem. Tad ķeizars paziņoja, ka atdošot pusi valsts tam, kurš iedarbināšot pulksteni. Tomēr nevienam tas neizdevās. Pulkstenis prata spēlēt divdesmit četras dziesmas, un, kad tas spēlēja kādu no tām, ķeizars kļuva jaunāks.

Pienāca Lieldienas. Pulksteņmeistars ar saviem bērniem aizgāja uz baznīcu, un mājās palika tikai veca sieviņa un zēns. Kā parasti, viņš skaldīja malku, plēsa skalus un pēdīgi apsēdās pie galda, kur mēdza strādāt zeļļi. Viņš nepieskārās ne vismazākajam pulkstentiņam. Toties lielo pulksteni viņš paņēma rokās un nolika uz galda. Zēns izskrūvēja no pulksteņa divas skrūves, nospodrināja tās, ielika atpakaļ vietā, un — tavu brīnumu! — pulkstenis atkal sāka iet un spēlēt savas divdesmit četras dziesmas. Zēns nobijies paslēpās, bet ļaudis, Izdzirduši pulksteņa dziesmas, steidzās no baznīcas šurp.

Mājās pārnāca arī pulksteņmeistars un noprasīja:

— Māt, kas man tik labi pakalpojis un salabojis pulksteni?
Vecīte atbildēja:

— Neviena te nav bijis, tikai zēns tur staigāja gar galdu.
Meistars sāka zēnu meklēt, atrada viņu zirga redelēs un ap
kampa, cik spēka.

— Ak tad tu tas biji, manu zēn! Tu esi lielāks meistars par
mani. Bet es tevi neturēju nekādā vērtē un liku Lieldienās skal
dīt malku!

Nu ieradās skroderi un pašuva pulksteņmeistaram trīs tērpus. Rīta agrumā piebrauca kariete ar četriem zirgiem. Pulksteņmeistars paņēma pulksteni un devās ceļā pie ķeizara. Padzirdējis priecīgo vēsti, ķeizars nokāpa lejā pa pils kāpnēm, satvēra savu pulksteni rokās un atkal kļuva jauns. Tad viņš sacīja pulksteņmeistaram:

— Atved pie manis arī to, kurš salaboja manu pulksteni!

Bet šis nu teiks:

Es pats to salaboju.

Ko niekus, tas vis nebiji tu. Ej un atved pie manis to, kurš salabojis pulksteni!

Meistars aizgāja un atveda zēnu. Ķeizars viņu uzrunāja:

— Ej paņem trīs grozus, pilnus ar dukātiem, un atdod tos
pulksteņmeistaram.

Bet meistaram pašam ķeizars sacīja:

— Zēnu es tev atpakaļ nedošu. Katru gadu maksāšu viņam
desmittūkstoš dukātu — lai pieskata pulksteni, ja nu tas atkal
sabojājas.

Zēns palika pie ķeizara veselus trīspadsmit gadus. Ķeizaram bija meita, un nu tā jau bija izaugusi tik liela, ka varēja precēties. Viņa uzrakstīja vēstuli un iedeva to savam tēvam. Kas tur bija rakstīts?

«Tēvs, es izlikšos par mēmu un kļūšu par sievu tam, kurš piedabūs mani runāt.»

Nu ķeizars izsludināja — kas varēšot piedabūt viņa meitu runāt, tas ņemšot viņu par sievu, bet, kurš to neiespēšot, tam galva nost. Ieradās daudz jaunekļu. Tomēr neviens nepanāca, lai ķeizara meita sāk runāt. Ķeizars viņus visus nonāvēja, un nu nenāca vairs neviens. Pēdīgi pie ķeizara atnāca pulksteņmeistara zellis un sacīja:

— Ķeizar, ļauj man aiziet pie savas meitas; es piedabūšu
viņu runāt!

Manis pēc ej, bet vai tu zini, kas rakstīts tai vēstulē tur uz galda? Esmu nozvērējies nogalināt katru, kam tas neizdosies.

Ja man neizdosies, tad tu, ķeizar, varēsi nogalināt arī mani.

— Kad nu tu tik stūrgalvīgi paliec pie sava, tad ej vien.
Puisis saposās skaistās drānās un iegāja princeses istabā.

Meitene darbojās ar izšuvumu. Puisis sveicināja:

— Labdien!

— Pateicos tev, pulksteņmeistar. Pasēdi vispirms, atpūties un paēd.

Visus šos vārdus viņš sacīja pats, un, brītiņu pasēdējis, taisījās prom.

Ar labunakti, mans kroņlukturi!

Lai tev labi klājas, pulksteņmeistar!

Otrā dienā pret vakaru puisi pasauca ķeizars un grasījās viņu nogalināt. Bet puisis lūdzās:

— Laid mani šovakar vēlreiz pie viņas!

Tā nu puisis vēlreiz aizgāja pie princeses un sacīja:

Jauki, ka atrodu tevi labā omā!

Priecājos, ka  esi  atnācis, pulksteņmeistari  Kad nu esi klāt, paliec un pakavējies, sēdies pie galda.

Taču to visu puisis joprojām runāja viens pats un beigās teica:

— Ar labunakti!

Lai tev labi klājas, pulksteņmeistari Nākamajā dienā viņu pasauca ķeizars.

Nu gan man tevi jānogalina, jo tavs laiks ir beidzies.

— Tu tak zini, ķeizar — Dievs cilvēkam piedod trīs reizes, — puisis atteica.

Nu, labs ir, ej šovakar vēlreiz pie viņas. Vakarā puisis aizgāja pie princeses un sacīja:

Labvakar, mans kroņlukturi!

Paldies, ka atnāci, pulksteņmeistar; sēdies tik pie galda.

Pagaidi, pagaidi! Vai redzi šo nazi man rokā? Es tevi sagriezīšu gabalu gabalos, ja neatbildēsi uz manu jautājumu.

Kā tad nu neatbildēšu, pulksteņmeistar!

Tad saki, kroņlukturi, vai tu pazīsti ķeizara meitu?

Kā nu nepazīšu, pulksteņmeistar!

Un vai tu pazīsti arī trīs ķeizara dēlus?

Pazīstu gan, pulksteņmeistar.

— Tas ir jauki, ka pazīsti. Visiem trim brāļiem patika ķei
zara meita, taču brāļi nezināja, ka visi trīs mīl vienu un to pašu
meiteni. Bet — ko darīja meitene? Viņa gan zināja, ka tie ir
brāļi. Kādu vakaru ciemos atnāca vecākais brālis. Meitene pa
mieloja viņu ar vakariņām, atstāja pie sevis un ieslēdza kādā
istabā. Naktī atnāca vidējais brālis; arī to viņa atstāja pie sevis
un ieslēdza citā istabā. Pēdīgi atnāca jaunākais brālis, un arī
to viņa atstāja pie sevis. Nākamajā rītā viņa ļāva brāļiem sa
tikties. Visi trīs metās cits citam virsū, bet meitene sacīja: «Ap
stājieties, brāļi, nenogaliniet cits citu! Dodieties mājās, paņe
miet katrs desmittūkstoš dukātu un ejiet uz trim tirgus lauku
miem. Kas man atnesīs visskaistāko mantu, tam es piederēšu.»

Vecākais brālis devās uz Bukaresti un atrada skaistu spoguli. «Ei, tirgotāj,» viņš vaicāja, «cik šis spogulis maksā?» — «Nu, desmittūkstoš dukātu.» — «Ak tā. Vai tas nav par dārgu?» — «Apskati vien labāk, kas tas par brīnišķu spoguli. Ieskaties tajā, un tu ieraudzīsi gan mirušos, gan dzīvos.»

Nu bija vidējā brāļa kārta. Viņš aizgāja uz citu pilsētu un atrada kaftānu. «Ei, tirgotāj, cik šis kaftāns maksā?» — «Nu, desmittūkstoš dukātu.» — «Ko tu runā, tirgotāj! Kaftāns lai maksātu desmittūkstoš dukātu?» — «Jā gan; paraugies vien, kas tas par kaftānu! Tiklīdz tu uz tā apgulsies, tas tevi aiznesīs, kur vien tu vēlies. Nu tu sapratīsi, ka nav par dārgu prasīts.»

Visbeidzot jaunākais brālis aizgāja uz citu pilsētu un nonāca pie kāda žīda. No tā viņš nopirka ābolu. Ābols bija brīnumains — ja to apēda miris cilvēks, tad viņš atkal atdzīvojās. Ar šo ābolu puisis atgriezās pie saviem brāļiem. Kad visi pārnāca pie princeses, viņi atrada to mirušu. Tad jaunākais iedeva viņai apēst ābolu, un viņa tūliņ atdzīvojās. Bet kuru nu lai ņem par vīru? Viņa ņēma jaunāko brāli. Un ko par to teiksi tu?

Te ķeizara meita ierunājās, pulksteņmeistars dabūja viņu par sievu un rīkoja kāzas.

¹ Apavu veids Balkānos.

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.