Reiz dzīvoja čigāni. Viņi bija bagāti, viņiem piederēja pulka naudas un labi zirgi. To vidū sevišķi izcēlās skaistulis Samuila. Tas bija varens zirgs, kuru nejaudāja noskriet nedz čigānu, nedz visādu citu bagātnieku zirgi. Samuila pieveica visus. Tāpēc viņš arī bija izdaudzināts tālu jo tālu.

Šie čigāni mitinājās kņaza piedarbā un bija varen sadraudzējušies ar savu saimnieku. Kņazs taču bija viņu kūms, kristījis čigānu vienīgo dēlu — Vaidu.

Aiztecēja laiks, un Vaida izauga par skaistu, staltu čigānu. Reiz viņš atnāk pie tēva un saka:

Tēvs, kālab es dzīvoju viens kā pirksts? Vai man nebūtu laiks precēties? Dod man savu svētību, tēvs!

Dievs tevi svētī, dēls, — tēvs atbildēja, — un svētījam arī mēs. Tikai saki, dēliņ, kuru tad tu vēlies ņemt par sievu?

Vaida nu lūdza padomu:

— Tēvs, tu esi braukājis pa pasauli vairāk nekā es un labi pazīsti čigānus. Tad pastāsti man, kur dzīvo bagāti čigāni, lai varu braukt precībās.

Jā, tādus čigānus es pazīstu, — tēvs Vaidam atbildēja. — Viņi dzīvo tālu no šejienes, aiz Dņepras upes. Šiem čigāniem ir skaista meita, Ruža vārdā. Bet, liec aiz auss, dēls — grūti būs tikt pie šīs meičas, jo viņu nelaiž ne soli ārā no telts. Daudzi jau braukuši precībās — gan kņazi, gan tirgoņi, gan čigāni —, tikai visus viņa atraidījusi.

Taisni tādas sievas man vajag. Dod nu, tēvs, svētību man, manam ceļam un mūsu zirgam Samuilam.

Brauc Dieva vārdā, dēliņ, tikai pielūko — Ružai ir brāļi, kuri ļoti mīl savu māsu, sargā to un nevienam neļauj darīt tai pāri. Sargies no Ružas brāļiem!

Labi, tēvs. Mēs piedzimstam tikai vienreiz, un tikai vienu reizi arī mirstam. Es jāšu prom.

Vaida saposās visdārgākajās drānās, tikpat kā bagāts kungs, tad apsegloja Samuilu un devās ceļā. Dievs vien zina, cik ilgi viņš jāja, bet tad klāt jau bija Dņepra. Vaida nokāpa no zirga, piegāja pie krasta un teica Samuilam:

— Ko nu darīsim?

Bet zirgs saprata čigānu valodu. Samuila apvainojās, ka Vaida viņam neuzticas, un aizgriezās. Vaida pasmaidīja, visu sapratis, un ielēca seglos.

— Ko niekus, Samuila, snaudulīt, mirstam tikai vienu reizi!
Vaida paskubināja zirgu, un viņi laidās peldus.

Bet otrā krastā atradās bagāts čigānu tabors. Šai taborā arī dzīvoja Ruža. Čigāni skatās — jāj bagāts kungs, kungam skaists zirgs dārgiem segliem. Ārā iznāca Ružas brāļi un uzsauca:

Skat tik, kāds kungs ieradies! Kā tu šurp atkļuvi? Kas tu esi, no kādas dzimtas?

Ūja, romale¹, ne padzirdījuši, ne pabarojuši manis neesat, bet jau izprašņājat! Vai neredzat — esmu pagalam izmir-cis. Iedodiet vispirms tasīti tējas un pēc tam runājiet.

Vaida izžāvēja drānas pie ugunskura. Čigāni nosegloja Samuilu un palaida pļavā, savā vaļā. Nu čigāni aizsāka sarunas ar Vaidu. Tobrīd no telts iznāca arī Ruža. Tiklīdz Vaida paskatījās uz Ružu, acis viņam aizmiglojās un pakausis notērpoja. Vaida nevarēja vien nobrīnīties: tādu skaistuli viņš savu mūžu nebija redzējis. Ruža pameta acis uz Vaidu un uz vietas iemīlējās viņā. «Te nu laikam būs ieradies mans liktenis,» meitene nodomāja. Bet tēvs Ružai uzsauca:

— Uzliec nu, meit, patvāri, pacienāsim kungu!

Viņi uzlēja tēju, padzēra, paēda. Tēju dzerot, Vaida un Ruža pārmija skatienus, bet pie pirmās izdevības Vaida meičai pačukstēja:

— Tiklīdz piecelsimies no galda, paved mani malā, it kā
gribētu man pazīlēt.

Ruža paklausīja. Tiklīdz visi bija beiguši dzert tēju, viņa piecēlās un sacīja:

Jaunekli, varbūt jūs vēlētos, lai es jums pazīlēju?

Pazīlē gan, mīļā; esmu dzirdējis, ka še labi zīlējot. Taisni tādēļ es esmu ieradies. Man atgadījusies liela nelaime, un es gribu uzzināt, ko iesākt tālāk.

Nāc, izstāstīšu tev visu patiesību.

Jāpasaka vēl — Vaida negribēja izpaust, ka ir čigāns, lai Ružas brāļi neko nenojaustu par agru, un tādēļ viņš ne vārda nebilda čigāniski.

Ruža veda Vaidu teltī, bet viņu apturēja brālis un teica:

Māsiņ Ruža, paskat vien, cik kungam krāšņa veste, būs laikam dikti bagāts.

Brālīt manu, — Ruža atsaucās, — ja jau tev tik ļoti tīk tā veste, tad es to kungam novilkšu.

Ruža pagriezās pret Vaidu un vaicāja:

— Kungs, vai tu neatdotu man savu vesti, kad nu tā ma
nam brālim tik gauži iepatikusies?

Vaida novilka vesti un sacīja:

— Ņem, skaistulīt, atdod to savam brālim, lai nēsā vesels.
To teikdams, viņš sniedza vesti Ružai.

Ruža nu sāka zīlēt. Taisnību sakot, viņa gan vairāk izlikās, ka zīlē. Vaida viņu pārtrauca:

— Vai taviem brāļiem ir labi rikšotāji?

Labi gan, — Ruža atbildēja. — Mūsu zirgus neviens nevar pārspēt — ne bagāto, ne nabago, ne citu čigānu zirgi.

Tad klausies, Ruža, — Vaida sacīja. — Es kopā ar taviem brāļiem izjāšu aplī, bet tu stāvi turpat maliņā. Atpakaļ jādams, es tevi paķeršu un uzcelšu zirgā. Nezinu, vai satveršu tevi aiz matiem vai aiz pleciem, — neņem Jaunā, tikai atceries, ka būsi manos seglos. Bet par savu Samuilu es esmu drošs.

Ruža devās pie tēva un teica, ka kungs gribot mainīt zirgus. Vecais čigāns piegāja pie Samuilas.

Es esmu vecs un zirgus pazīstu krietni. — To teicis, viņš ņēmās pētīt Samuilas zobus. — Nu, nav vārdam vietas, zirgs ir labs. Viss kā nākas — krēpes, kājas, augums... Esmu ar mieru, varam mainīties.

Jauki, — Vaida nopriecājās. — Tikai darīsim tā. Apseglojiet savu zirgu, es apseglošu savējo. Jūsu zirgā lai sēžas viens no brāļiem, es sēdīšos savējā, apjāsim divus apļus un paskatīsimies, kurš vinnēs.

Labi. Viņi apsegloja zirgus un izjāja pirmajā aplī. Sākumā Samuila atpalika, piemērojās pretiniekam, bet, kad klāt bija otrais aplis un viņi griezās atpakaļ, Samuila aizšāvās pretiniekam garām kā zibens. Vaida piedrāzās pie Ružas, satvēra viņu aiz matiem, pārsvieda pāri segliem un pazuda kā nebijis.

— Vai, vai! — čigāni kliedza, bet Vaida jau bija viņpus
Dņepras.

Brāļi laidās peldus pār upi, un jaunākais sauca:

Ruža, manu māsiņ, kādas gan domas tavā jaunajā galviņā?

Ak, manu brālīt, — Ruža atsaucās, — mēs mīlam tikai vienreiz!

Abi pārpeldēja pār Dņepru, sakūra uguni, izžāvēja drānas. E, par to nu pietiks.

Vaida un Ruža pārbrauca mājās, pie Vaidas vecākiem. Dievs vien zina, cik ilgi bija ceļā. Pretī iznāca tēvs un māte — sagaidīt, dēlu un vedeklu apskatīt. Tiklīdz viņi paraudzījās uz Ružu, acis abiem aizmiglojās un pakausis notērpoja.

Vārdu sakot, Vaidu ar Ružu salaulāja, tad vedeklu ietērpa visdārgākajās drānās, un visi kopā devās pie Ružas vecākiem. Tikpat nekur nespruksi. Un Vaidas tēvs jau arī negribēja palikt kaunā. Tā nu viņi sarīkoja un nodzēra kāzas.

Jaunie dzīvoja gadu, dzīvoja divus. Ružai pienācis laiks laist pasaulē bērniņu. Vaida sievu vai uz rokām nēsā, izpilda katru viņas lūgumu. Bet vīramāte skatās un ņem ļaunā. «Kā tad tā?» šī doma. «Kur tas redzēts, ka vīrietis darītu sieviešu darbus?»

Reiz Ruža teica Vaidam:

Vaidiņ, mīļo vīriņ, man gauži zivtiņas sakārojies.

Tūliņ atnesīšu, Ruža. Tikai saki, kādu tu gribi — dzīvu vai kā citādi? ...

Ak, kādu atnesīsi, tāda būs laba.

Vaida apsegloja zirgu un aizjāja. Uz kurieni — Dievs vien zina.

Bet vīramāte bija dzirdējusi abu sarunu. Tas nu viņai nepatika. Viņa aizgāja uz strautu, pārnesa indīgu čūsku, izvārīja to un iedeva Ružai. Ruža nokoda gabaliņu čūskas un uzreiz sajutās nelāgi.

Vai, māmiņ, būšu laikam saslimusi no tās zivs.

Atgulies, mīļā, atgulies, atpūties!

— Nē, māmiņ, es labāk iešu sagaidīt savu saimnieku.
Ruža devās gaidīt Vaidu, piegāja pie vārtiem, bet, līdzko

spēra soli aiz tiem, tā pārvērtās par pīlādzi — lapu lapās, ziedu ziedos.

Vaida atgriezās mājās, skatās — nav Ružas.

Kur mana sieva? — viņš vaicāja mātei.

Aizgāja tevi sagaidīt, — māte atbildēja.

Vaida piegāja pie vārtiem, skatās — kas tad tas? Cik reižu nav te staigāts, nekad nav redzēts neviens pīlādzis, bet nu aug pie pašiem vārtiem.

— Ai, ai, — Vaida nopūtās. — Nolauzīšu pīlādža zariņu,
aiznesīšu savai sieviņai Ružai.

Bet pīlādzis cilvēka balsī saka:

— Vaida, mans jaunais vīrs, nelauz jele manus kauliņus!
Vaida nobijās, izstiepa rokas pret pīlādzi un pārvērtās par

kuplu ozolu. Samuila iezviedzās, sacēlās pakaļkājās un pārtapa viršu laukā. Segli nokrita zemē un pārvērtās par irbenāju.

Tēvs ar māti gaida, kad atgriezīsies dēls un vedekla. Nav un nav. Sāka viņus meklēt. Tēvs piegāja pie vārtiem un izbrīnījās:

— Nupat būšu vecs palicis. Šai vietā savu mūžu nekas nav
audzis, bet nu — paskat, siev, — kuplo ozols un pīlādzis, bet
blakus virši un irbenājs.

Tēvs skatījās, skatījās, līdz saprata, ka notikusi nelaime.

Ko nu darīt? Vedekla pagalam, dēls pagalam. Viņš padeva ziņu Ružas vecākiem. Sabrauca čigāni, sarīkoja čigānu tiesu. Vīramāte neparko negribēja atzīties, tikai pie čigānu zvēresta neizturēja un visu izstāstīja: kā čūsku noķērusi, kā to Ružai iedevusi un kas noticis pēc tam.

Čigāni piesēja vīramāti zirgam pie astes, uzšāva tam ar pātagu un palaida klajā laukā. No ļaundares nekas nepalika pāri.

Tā nu no tiem laikiem pie vārtiem aug pīlādzis — Ruža, ozols — Vaida, virši — zirgs Samuila, un irbenājs — čigānu segli.

¹ Čigāni. (Čigānu val.)

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.