Biezā mežā koku dobumos reiz dzīvoja divas vaverītes. Abas glītas, pūkainas, veiklas. Tikai daba katrai savādāka. Viena augu dienu čakli strādāja: vāca riekstus, sēnes, ozolzīles un to visu noglabāja koka dobumā savā mājiņā.

   Bet otra bija pavisam bezrūpīga. Cauram dienām to vien darīja kā lēkāja no zara zarā, baidīja putniņus ligzdās vai arī laiskodamās tupēja un svilpoja, ka viss sils skanēja. Sagribas ēst — bēda maza. Vasarā jau visur ēdamā atliku likām! Te riekstiņš, te ozolzīle, te jaunie egļu un priežu čiekuriņi, te visādas saknītes. Pagrauž šo, paskrubina to — un vēders pilns, var atkal priecīgi lakstīt pa zariem.

   Tā vāverīte līksmi aizvadīja visu vasaru.

   Tikmēr čaklā un gādīgā vāverīte bija koka dobumā piekrājusi ēdamo gan šādu, gan tādu. Tas bija ziemai sagādāts. Jau laikus viņa savu mājiņu bija izklājusi ar sūnām, pūkām un sausām lapām, lai ziemā būtu silta un mīksta guļa. Mājai bija uztaisījusi ari durtiņas. Sī vāverīte bija krietna saimniece.

   Tā aizritēja visa vasara: vienai vāverītei strādājot un rūpējoties, otrai — rotaļājoties.

   Pagājis bija ari lietainais rudens, un nāca salta ziema. Mežs kļuva tukšs un bēdīgs: ne vairs vienas lapiņas, ne sēņu, ne riekstu. Tikai sals un vējš, kas dzenā sniegu.

   Strādīgā vāverīte dzīvo savā siltajā dobumā un nezina nekādu bēdu. Visu vasaru viņa pūlējusies, lai ziemā mierīgi atpūstos. Ligzdiņa ir mīksta un silta, ko ēst arī netrūkst.

   Ai, vai, viņas slinkajai un vieglprātīgajai biedrenei klājās pavisam citādi. Tās dobumā nav ne logu, ne durvju. Nav sarūpēti. Aizgāda ziemai ari nav — neviena vienīga riekstiņa! Pa māju svilpodams skraida salts vējš. Nabaga vāverīte sēž tukšu vēderu, noliesējusi, nosalusi, čokurā sarāvusies. Izskrien mežā, meklē šur, meklē tur — nav nekā, viss sasalis. Mirsti vai nost aiz sala, aiz bada!

   Tad nabaga vāverīte atcerējās savu čaklo, strādīgo kaimiņieni un nu domā: «Iešu pie viņas. Lai palīdz man, viņai jau aizgāda ir tiku tikām. Vasarā atdošu.»

   Vāverīte iet pie kaimiņienes un bailīgi klaudzina pie durvīm,

   Lūdzu, — vāverīte saka, atvērdama durvis.
   Paskatījusies uz nelaimīgo, novājējušo, no saltuma pusdzīvo kaimiņieni, viņa tūdaļ visu saprata.

   — Sēdies, lūdzama, esi atnākusi pašā pusdienas reizē! Ņem par labu, kas nu ir... Apsildies brīdi tur sūnās, es pagādāšu tev riekstus un zīles ... Rau, ēd nu vesela. Un dzīvo pie manis, man vienai garlaicīgi. Vāverīte nokaunējusies sāka runāt: Es jau nemaz neesmu pelnījusi, ka man rāda tādu labu sirdi, pati zini, visu vasaru tikai lēkāju vien.

   Nekas, — otra atbild, — tagad tu arī būsi tikpat gādīga kā es, jo esi atzinusi, ka bez darba nav maizes! Tad nu strādāsim kopā un dzīvosim kopā.

   Slinkā vāverīte aiz priekiem nomutēja labo biedreni. Un kopš tā laika abas dzīvoja kopā. Bet slinko vāveri posts un trūkums bija iemācījuši strādāt. Nākamajā vasarā viņa ari čakli strādāja un kopīgajā mājā savāca lielu pārtikas aizgādu.

Ukraiņu tautas pasaka.