Reiz dzīvoja kungs. Uz viņa muižas zemes mita trīs rentnieki: viens rentēja mežu, otrs dzirnavas un trešais turēja krogu, un krodzinieks no trim bija tas lielākais nabags.

Reiz kungs liek pasaukt visus trīs rentniekus un teic, ka uzdos tiem trīs jautājumus: "Kas uz pasaules ir visātrākais? Kas uz pasaules ir vistreknākais? Un kas uz pasaules ir vismīļākais?"  Kurš uz visiem trim jautājumiem atbildēs pareizi, tam uz desmit gadiem atlaidīs renti, bet to, kurš atbildēs nepareizi, viņš pavisam padzīs no savas zemes.

Pirmajiem diviem, meža rentniekam un dzirnavu rentniekam, atbilde tālu nebija jāmeklē: —Visātrākais uz pasaules ir kunga zirgs; vistreknākā uz pasaules ir kunga cūka, un vismīļākā uz pasaules ir kunga sieva. — Un abi jutās pagalam apmierināti: viņi tak bija atbildējuši pareizi! Bet nabaga krodzinieks gāja mājās gaužām noraizējies: viņam bija tikai trīs dienas laika, lai atbildētu uz kunga jautājumiem, ko nu viņš tam sacīs?

Krodziniekam bija meita, ļoti skaista un ļoti gudra. Tā viņam jautā: — Tētiņ, par ko tu tā bēdājies? — Krodzinieks viņai pastāsta par kunga jautājumiem un saka: — Kā lai nebēdājos? Es nezinu, ko viņam atbildēt! — Ko tur bēdāties, atbilde ir pavisam vienkārša! — saka meita. —  Visātrākās uz pasaules ir domas, vistreknākā uz pasaules ir zeme un vismīļākais uz pasaules ir miegs!

Trešajā dienā visi trīs rentnieki ieradās pie kunga. Abus pirmos viņš uzreiz padzina no savas zemes par aplamām atbildēm, bet krodziniekam sacīja: — Tava atbilde man bija ļoti pa prātam, bet es zinu, ka neba pats ar savu galvu to izdomāji. Saki man taisnību: kas tev pateica priekšā? — Krodziniekam nācās atzīties, ka atbildi viņam pateikusi priekšā meita. — Ak tad tava meita ir tāda gudriniece? —viņam sacīja kungs. — Es gribu viņu redzēt. Lai viņa ierodas pēc manis pēc trim dienām, bet ierodas nedz kājām, nedz braukšus, nedz apģērbta, nedz plika, un lai viņa man gan atnes dāvanu, gan neatnes! — Krodzinieks pārnāk mājās, nobēdājies vēl vairāk nekā pirmiņ. Meita viņam jautā: — Tētiņ, kas tad nu atkal? Kāpēc tu atkal tā bēdājies? — Krodzinieks viņai pastāsta, ko kungs no viņas grib. — Ai, kas tad te par ko bēdāties? — meita atsaka. — Ej un nopērc man tīklu, ar kuru zvejnieki zvejo zivis, kazu, pāri baložu un pāris mārciņas gaļas! — Āreče, krodzinieks viņai visu nopirka. Trešajā dienā meita noģērbās plika un ietinās tīklā: tā viņa nebija nedz apģērbta, nedz plika. Tad viņa uzsēdās mugurā kazai un kājas viņai vilkās pa zemi: tā nebija nedz braukšana, nedz iešana. Tad viņa paņēma vienā rokā baložus, otrā gaļu un šļūca pie kunga, taisni kunga pagalmā iekšā.

Kungs stāvēja pie loga, redzēja viņu ierodamies, un uzrīdīja viņai suni. Krodzinieka meita pasvieda kungam gaļu, devās iekšā pa durvīm un kungam sacīja: — Es tev gan atnesu dāvanu, gan neatnesu! — un palaida vaļā baložus. Logs bija vaļā, un baloži izlidoja laukā. — Tu gan esi gudriniece! — kungs viņai teica. — Es tevi ņemšu par sievu, bet ar vienu norunu: kad nāks pie manis kāds tiesāties, tu pa vidu nejaucies. — Krodzinieka meita viņam to apsolīja, un abi svinēja kāzas.

Pēc kāda laika viņa stāv pie loga un redz: garām raudādams iet zemnieks. — Kālab tu raudi? — krodzinieka meita viņam jautā. Tas pastāsta: viņiem ar kaimiņu uz diviem esot viens stallis. Viņam piederot ķēvīte, bet kaimiņam — rati. Ķēvītei zem kaimiņa ratiem atskrējis kumeliņš. Kaimiņš teic, ka šis kumeliņš pienākas viņam. Abi gājuši pie kunga tiesāties, un kungs izspriedis tiesu: kumeliņš pienākas kaimiņam. Tā nu viņš, gaužām noskumis, iet un raud. — Klausi manu padomu, — saka krodzinieka meita. — Paņem makšķeri un nostājies pie kunga loga, tur, kur tā smilšu kaudze, un izliecies, ka tu smiltīs ķer zivis. Kad kungs tev jautās: "Vai tad smiltīs var ķert zivis?" — tu viņam atbildi: "Ja ratiem var atskriet kumeliņš, tad smiltīs var ķert zivis." —Zemnieks tā arī izdarīja. Izdzirdējis viņa atbildi, kungs uzreiz saprata, ka tas ir viņa sievas padoms, un viņai teica: — Tu pārkāpi mūsu norunu! Tādēļ paņem sev to, kas tev šai namā ir pats jaukākais un pats mīļākais, un ej atpakaļ pie tēva! — Labi! — viņa atbild. — Bet, pirms eju prom, vēl vienu reizi kopā ieturēsim maltīti! — Kungs piekrita. Galdā bija vīns, un krodzinieka meita gādāja, lai viņas vīrs iedzer mazliet par daudz. Stipri sadzēries, kungs aizmiga. Krodzinieka meita lika, lai kalps iejūdz ekipāžu, iecēla kungu tajā un brauca pie tētiņa.

Izgulējies un pamodies, un ieraudzījis, ka atrodas sievas tēva namā, kungs viņai jautāja: — Kā es te gadījos? — Tu pats man teici, lai es paņemu sev to, kas man tavā namā ir pats jaukākais un pats mīļākais. Nekā jaukāka un nekā mīļāka par tevi man tur nebija. — Ja reiz tā, — viņš saka, — tad lūgsim viens otram piedošanu un brauksim mājās!

Un tā viņi laimē un cieņā dzīvoja līdz vecuma dienām.

No ebreju valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Pasaku ebreju valodā klausies šeit.