Reiz dzīvoja ķeizars, un viņam bija trīs dēli: divi gudri un viens muļķis. Ķeizars aizsūtīja dēlus mācīties uz citu zemi. Āreče, pavadījuši svešatnē trīs gadus, viņi atgriezās dzimtenē. Ķeizaram traki gribējās zināt, vai viņa trim dēliem mācīsanās gājusi labumā, un viņš pasauca vecāko dēlu sev līdzi pastaigāt. Āreče, tā viņi gāja, runāja, trieca — un čiks vien bija. "Eh, ko tu padarīsi," ķeizars domāja. "Nav tāds gudrinieks, kā man likās." Tad viņš pasauca otru dēlu sev līdzi pastaigāt. Nu, viņi gāja, runāja, trieca — un atkal čiks vien bija. Redzēdams, ka arī otrs nav diezcik gudrs, ķeizars savam trešajam dēlam, tam muļķim, vispār ne virsū negribēja skatīties. Taču muļķis kauna nepazina. Redzēdams, ka tēvs viņu nesauc, viņš pats aizgāja un teica: — Tētiņ, es gribu ar tevi parunāt! — Tēvu vairs nekas nespēja apbēdināt, un viņš gāja ar muļķi pastaigāt. Viņi gāja, runāja, trieca par visu ko. Un, jo ilgāk viņi runāja un jo ilgāk viņi trieca, jo vairāk ķeizars redzēja, ka pastarītis nemaz nav tik dumjš kā viņam agrāk likās. "Tad taču viņš pēc manas nāves varēs doties karā," ķeizars nosprieda un ierakstīja savā testamentā, — bet neviens par to nezināja.

Kad ķeizars nomira, abi vecākie dēli atvēra testamentu un, kad viņi ieraudzīja, kas tajā ierakstīts, viņiem gar acīm sametās gluži tumšs. Bet viņi nevienam neko neteica. Viņi uzreiz lika pasaukt jaunāko brāli un, kad tas atnāca, teica viņam tā: — Klausies! Runa būs īsa: mēs tevi savā zemē negribam. Ņem kājas pār pleciem, un marš, prom no šejienes! — Tas, izdzirdējis šādu valodu, turas pretī: — Kas tad nu? Kālab tad es pēkšņi neesmu labs diezgan? Ko esmu jums nodarījis? — Klusu! — uzkliedza brāļi. — Ja neturēsi muti ciet, aizdosi mums dusmas! — Tie saņem viņu ciet, pieved pie durvīm un saka: — Tu dabūsi līdzi maisu zelta un labu zirgu piedevām. Aiziet, aidā! — Vairs neko neteikdams, trešais brālis paņēma maisu ar zelta naudu, sēdās zirgam mugurā un devās prom. Viņš jāja un jāja, līdz nonāca lielā mežā. Nolēcis no zirga, viņš gāja dziļāk mežā, meklēdams vietu, kur pārlaist nakti. Pēkšņi viņš dzird kaut kādus dīvainus kliedzienus, rīboņu un lielu ieroču žvadzoņu. Paskatījies apkārt, viņš ierauga, ka tur nāk laupītāju banda, vismaz kādi divpadsmit, visi no galvas līdz kājām nokārušies ar ieročiem. Un, iekams viņš paspēja izdomāt, ko nu lai iesāk, viens jau kliedza: — Stāvi! Kas tu tāds esi, kas tev tai maisā? — Bet atjautīgais princis izlikās, kā būdams viens no viņiem: — Es esmu zaglis, —viņš saka. — Rau, jums pierādījums — šis maiss ar zelta naudu, ko es nupat nočiepu ķeizara mantnīcā. — Laupītāji uzreiz metās pie maisa, ar saviem dunčiem to sagraizīja un ieraudzīja daudz spožu zelta naudas gabalu. Kad laupītāju vadonis to redzēja, viņš princim teica: — Jā, nu es redzu, ka tu esi zaglis, viens no pašu ļaudīm, bet tāpēc mēs tevi vēl vienu reizi pārbaudīsim. Ja tu spēsi tepat uz līdzenas vietas mums parādīt kādu zagļu stiķi, tad labi, mēs tev atdosim ir tavu zeltu, ir zirgu un palaidīsim tevi vaļā. Ja nespēsi, tad mēs tevi pataisīsim par galvas tiesu īsāku!

Te viņi redzēja, ka pa ceļu brauc zemnieks ar zirgu un ratiem: ved teli uz gadatirgu pārdot. — Nuka, — saka laupītāju vadonis, —  tagad rādi mums zagļu stiķi: nočiep zemniekam ir zirgu, ir ratus, ir teli un visu, kas viņam mugurā; tikai dzīvu viņu atstāj! — Labi, es to izdarīšu, — atsaka princis. Viņš izskrien no meža, norauj no kājas zābaku un nosviež ceļa vidū, bet pats paslēpjas aiz koka. Zemnieks piebrauc un skatās: tāds jauks zābaks guļ uz ceļa. Zemnieks savā prātā domā: — Droši vien kāds kundzēns pazaudējis. Tikai viens zābaks; ko tad ar tādu lai iesāk? — Un brauc tālāk. Kad zemnieks ir aizbraucis, princis izskrien no meža, paķer zābaku, aizskrien pusjūdzi uz priekšu un atkal, nometis zābaku ceļa vidū, pats paslēpjas aiz koka. Zemnieks piebrauc un skatās: uz ceļa atkal guļ zābaks. Viņš savā prātā domā: — Kāds gan es esmu nejēga! Šis zābaks un tas zābaks — abi kopā ir zābaku pāris! To tak nedrīkst laist garām, iešu pakaļ tam pirmajam zābakam! — Viņš paceļ zābaku no ceļa un iet meklēt otru. Kolīdz zemnieks ir prom, princis izskrien no savas paslēptuves, pagrābj no ratiem teli un aizved turpat netālu pie dīķa. Tur viņš nocērt telei galvu un palaiž peldēt ūdenī, bet teli uzceļ plecos, ieiet mežā un paslēpjas. Tikām zemnieks meklē zābaku, meklē, bet nevar atrast; tā nu iet atpakaļ pie sava zirga un ratiem. Viņš pieiet klāt, paskatās — teles nav! Kas tad nu? Viņš skrien teli meklēt. Skrien pa labi, skrien pa kreisi, meklē šur, meklē tur, — teles nav! Tā viņš nonāk pie dīķa. Viņš paskatās — no ūdens rēgojas viņa teles galva: noslīkusi! Ilgi nedomādams, viņš izmetas pliks un laižas dīķī peldus glābt savu teli. To redzēdams, atjautīgais puiškāns izskrien no meža, paķer zemnieka drēbes, iemet teli ratos un brauc atpakaļ pie laupītājiem. Ieraudzījuši viņu ar visām mantām, ko viņš tik manīgi nočiepis, tie pašķīrās viņa priekšā un kliedza: — Lai dzīvo atjautīgais zaglis, lai dzīvo! — un izrādīja viņam lielu godu. Laupītāju vadonis atdeva viņam ir maisu ar zelta naudu, ir zirgu, ķeizara dēls atvadījās no viņiem un jāja savu ceļu.

Viņš jāja, jāja, līdz nonāca citā zemē un apmetās lielā pilsētā. Nodzīvojis tur labu laiku, viņš kādudien paņem savu naudas maisu, paskatās iekšā — bet maiss jau tukšs! Tikai daži naudas gabali palikuši. — Oi, nav labi, — viņš domā. — Un ko tagad lai dara? —Viņš iziet ārā uz ielas un sāk skatīties apkārt: varbūt kaut ko varēs iesākt. Viņš redz, ka turpat ceļ brīnumskaistu namu, un kādam jautā: — Kas tas par namu, ko te ceļ? — Te ceļ ķeizara pili, — viņam atbild, — un tur būs arī mantnīca, kur glabāsies valsts dārgumi. — Tas viņam palika prātā. "Tad jau būs iztikšana," viņš nodomāja un sāka meklēt, kā nozagt ķeizara dārgumus. Viņš sadzina rokā būvmeistaru, tās pils cēlāju, un sāka ar viņu brāļoties: abi kopā iedzēra, uzdzīvoja un spēlēja kārtis. Tā pagāja kāds laiks. Vienu dienu viņš būvmeistaram saka: — Zini, man ir smalks plāns, kā mēs abi varam tikt pie bagātības. — Kas tas ir par plānu? — otrs prasa. — Plāns ir pavisam vienkāršs. Celdams to ķeizara pili, kur glabāsies dārgumi, tu sienu nesamūrē: saliec akmeņus tā, ka vēlāk tos var viegli izņemt ārā. Tad mēs varēsim sienu attaisīt vaļā, kad vien tikai sagribēsim; varēsim no turienes ņemt zeltu, sudrabu un briljantus, cik sirdij tiks, un neviens neko nezinās. — Būvmeistaram tas bija ļoti pa prātam, un viņš teica: — Labs ir, sitam saujā! Bet tu nāc dzīvot pie manis, apmeties manā namā, līdz pils būs uzcelta. — Tā arī darīja.

Kad pils bija gatava, abi vienā tumšā naktī devās turp un izņēma akmeni no sienas, pa kuru varēja nokļūt mantnīcā. Jau iepriekš abi bija metuši lozi, kurš pirmais līdīs iekšā. Loze krita princim. Viņš ielīda iekšā, piebāza pilnas kabatas ar zeltu un briljantiem, un atkal izlīda laukā. Tad viņi atkal iebāza akmeni sienā, tā ka nekas nebija redzams, un gāja mājās. Tā abi darījās ilgu laiku. Reiz šacmeistars pamanīja, ka viņam zūd dārgumi, un paziņoja ķeizaram. Ķeizars ar visu svītu bija klāt. Viņi skatījās, lauzīja galvas un brīnījās: "Visas durvis tak ir ciet, visām atslēgas priekšā! Bet dārgumi pazūd!" Ķeizars lika arestēt šacmeistaru. Pagāja mēnesis, un nākamais šacmeistars apķērās, ka viņam zūd dārgumi, un paziņoja ķeizaram. Atkal ķeizars ar visu savu svītu bija klāt. Visi skatījās, lauzīja galvas un brīnījās: "Visas durvis tak ir ciet, visām atslēgas priekšā! Bet dārgumi pazūd!" Ķeizars lika arestēt arī otru šacmeistaru. Paiet mēnesis — tā pati dziesma: dārgumi zūd un zūd. Tā, tā, ķeizars jau redzēja, ka tur kaut kas nav tīrs: te darbojas viens varen veikls zaglis. Viņš sasauca savus ministrus uz sapulci, lai spriestu, ko te var iesākt. Viņi sprieda un sprieda, līdz visi nāca uz vienādām domām: te darbojas viens varen veikls zaglis. —Bet kā viņš tiek iekšā, šis zaglis? — jautāja ķeizars. — To mēs nezinām, — atbildēja pats galvenais ministrs, — bet to var izdibināt: vajag kārtīgi noslēgt dārgumu kambari, aizdedzināt labi daudz sausu salmu un tad uzreiz nodzēst. Varēs redzēt, pa kurieni dūmi iet laukā: pa turieni arī zaglis tiek iekšā. — Padoms ķeizaram bija pa prātam, un viņš lika tā arī darīt. Mantnīcā aizdedzināja labi daudz sausu salmu, un dūmi gāja laukā pa spraugu pie akmens, kas nebija iemūrēts sienā. Vārdu sakot, uzreiz bija skaidrs, pa kurieni zaglis tiek iekšā. Bet kā lai viņu noķer? — Ministram atkal netrūka padoma: — Tai vietā, kur vaļīgais akmens, vajag nolikt darvas mucu; kad zaglis līdīs iekšā un rāpsies laukā no cauruma, viņš iekritīs darvas mucā un vairs netiks prom: tā mēs viņu noķersim. — Ķeizars lika tā arī darīt.

Atjautīgais zaglis un būvmeistars par to neko nezināja. Tumšā naktī viņi, kā jau parasti, devās čiept ķeizara dārgumus. Gadījās tā, ka bija būvmeistara reize līst iekšā. Viņš ielīda, bet atjautīgais zaglis palika uz ielas gaidīdams. Gaida — būvmeistars nerādās. — Kas tur atgadījies? — viņš pie sevis domā. Te viņš izdzird aizžņaugtu kliegšanu: — Palīgā! Palīgā! —Viņš uzreiz saprata: noticis kas nelāgs. Viņš lien iekšā un ierauga: būvmeistars stāv mucā, līdz kaklam darvā. Viņš lūko to izvilkt — nekas nesanāk. Lūko vēl un vēlreiz — tas nekust ne no vietas. "Ko darīt?" —viņš savā prātā domā. "Mukt prom un viņu atstāt? Ja viņu pazīs, es arī būšu iekritis. Vai lai vēlreiz lūkoju izvilkt viņu no darvas? Nav laika, ikkuru brīdi kāds var atnākt un tad arī mani saņems ciet." Tā viņš domā, domā, tad izvelk zobenu un nocērt būvmeistaram galvu: — Tagad, — nosaka, — viņš vairs neko nepastāstīs. —Viņš paņem galvu, aizskrien prom un aprok to zemē.

 Mājās viņš būvmeistara sievai pateica, ka viņas vīrs ir aizbraucis prom un pēc pāris dienām būs atpakaļ. Tā viņam noticēja. Vārdu sakot, no rīta, kad mantnīcas sargs atrada darvas mucā cilvēku bez galvas, viņš par to uzreiz ziņoja ķeizaram. Ķeizars ar visu savu svītu bija klāt. Viņi apskatīja mironi no visām pusēm, bet, tā kā galvas nebija, nevienam neizdevās to sazīmēt. Ķeizars lika līķi pakārt pie sienas pašā pilsētas vidū. Ja kāds, garām iedams, sāks raudāt vai sataisīs bēdīgu seju, to uzreiz vajag arestēt: gan jau no viņa varēs izdibināt, kas ir zaglis un kurš viņam nocirtis galvu. Tā arī izdarīja.

Pa to laiku būvmeistara sieva sāka ļoti uztraukties par to, ka vīrs nav un nav pārradies. — Kur ir mans vīrs? Kur ir mans vīrs? — viņa sāka gausties un jau gribēja iet ārā vīru meklēt. Atjautīgais zaglis redzēja, ka nebūs labi, un izlūdzās, lai sieva paliek mājās: viņš pats ies meklēt viņas vīru. Viņš devās ārā no mājas un izlikās meklējam būvmeistaru. Tā iedams, viņš savā prātā domāja, ko nu lai iesāk. Te pēkšņi viņš ierauga virvē pakārtu būvmeistara līķi, un tam blakus stāv trīs zaldāti un skatās uz visiem, kas iet garām. Viņš savilka tādu seju, kā nepazīdams, un pagāja garām, it kā tas viņam neko neiztaisītu. Bet naktī, kad visi jau gulēja, viņš pārģērbās saplēstās drēbēs, izņēma no skapja trīs pudeles vīna, ielaboja vīnu ar stiprām miegazālēm un devās atpakaļ uz to vietu, kur stāvēja zaldāti. Iedams tuvāk, viņš sāka tēlot, ka tenterē kā dzērājs, kas vairs lāgā neturas uz kājām. Viņu ieraudzījuši, zaldāti sāka smieties un zoboties: — Ei, dzērāj! Ko neej mājās gulēt? Tev jau galviņā medalus tikpat daudz, cik pudelē! — Viņš tēloja muļķi: citu pēc citas izvilka no kabatām visas trīs vīna pudeles un sāka uz tām skatīties. Kad zaldāti ieraudzīja trīs vīna pudeles, viņiem mutē saskrēja siekalas. Viņi atkal zobojās: — Ei, dzērāj! Pudeles tukšas — viens pats esi visas izdzēris? — Viņš, šurpu turpu zvārodamies, atkārto tiem pakaļ: — Visas... izdzēris... tukšas... pudeles? — Tak ņemiet, ir pilnas! — Zaldāti metās pie trim vīna pudelēm, izlaka visas tukšas un drīz jau nogāzās gar zemi kā salmu kūļi. To redzēdams, viņš uzreiz pārgrieza virvi, iebāza beigto būvmeistaru maisā un skriešus atgriezās mājās.

Agri no rīta ķeizaram paziņoja, ka miroņa līķis ir nozagts un trīs zaldāti, kuriem vajadzēja to sargāt, guļ kā nosisti. Bet ķeizars jau zināja, ka to pastrādājis tas pats atjautīgais zaglis. — Zaglis ir jānoķer, lai tas maksā, ko maksādams! — viņš teica. Viņš lika visiem pilsētas iedzīvotājiem paziņot, ka viņiem ir jāierodas uz balli, kas tiks rīkota ķeizara pilī. Ja kāds tomēr neatnāks, tiks iemests cietumā. Zaglim nekas cits neatlika: arī viņš gāja uz balli. Kad viņš iegāja ķeizara pilī un ieraudzīja uz grīdas dažus zelta naudas gabalus, tā viņam uzreiz sāka niezēt rokas un traki gribējās pieliekties un kādu nočiept, tomēr viņš noturējās, jo saprata, ka tā viņu lūko noķert. "Ak tad šitā gan!" viņš pie sevis domā. "Nu, es ar jums nostrādāšu labāku stiķi!" Viņš iziet ārā, sadabū kādu drusku piķa, nosmērē ar to savu kurpju zoles un atgriezies, it kā nekas nebūtu noticis, iejūk starp visiem pārējiem. Tā staigādams, viņš kāpj virsū zelta naudas gabaliem un tie pielīp viņam pie zolēm; tad viņš pagriežas, iziet ārā pa durvīm un dodas mājās. Pilī drīz pamana, ka daudzu naudas gabalu vairs nav, bet neviens nav redzējis, ka kāds būtu pieliecies un tos pacēlis no zemes. Bet ķeizars jau zināja, ka to pastrādājis tas pats attapīgais zaglis! Viņš noskaitās un sacīja: — Lai tur zibeņi vai pērkoņi, šis zaglis man jānoķer! — Un tūlīt pat lika paziņot: — Kurš dabūs savos nagos dimanta pērļu virteni, ko ķeizara meita nēsā ap kaklu, tas dabūs ķeizara meitu par sievu un pusi ķeizarvalsts piedevām! — Bet vēl ķeizars lika paklusām izrakt dziļu grāvi visapkārt pilij, tad salikt tam pāri plānus, plānus dēļus, bet tos apsegt ar salmiem un zāli, lai nekas nebūtu redzams. Tā arī izdarīja.

Zaglis, padzirdis par ķeizara pavēli, smējās: — Tad nu gan māka, apzagt princesi! Vai tad es jau neesmu rādījis lielāku māku? –— Un tā viņš vienā tumšā naktī iet uz pili, kur dzīvo princese. Bet, kad viņš piegāja pilij klāt, zeme viņam zem kājām ielūza un viņš ar blīkšķi iegāzās dziļā grāvī. "Oi, nav lāgā," viņš pie sevis domā, "šoreiz es būšu viņiem rokā." Tomēr viņš bija atjautīgs puiškāns un drīz vien atrada padomu. Izņēmis no kabatas pāris sērkociņus, paberzēja — un vienā mirklī aizdedzināja ir salmus, ir dēļus: izcēlās īsts ugunsgrēks. Sargi ieraudzīja, ka visapkārt pilij deg, un sāka zvanīt zvanus, kliegdami: — Deg! Deg! — Ļaudis no visas pilsētas skrēja uz pili glābt princesi, — un, pieskrējuši pie pils, viņi visi sakrita grāvī. To redzēdams, ķeizars pavēlēja, lai visus izceļ no grāvja. Visus izvilka, arī zagli tai jezgai pa vidu. Bet viņš, to izmantodams, pagriezās, iešmauca pilī un viens-divi jau bija pievācis princeses kaklarotu un ar to devās mājās.

Vārdu sakot, ķeizars pārskaitās vēl vairāk: it kā nav gana, ka viņš zagli tā arī nav noķēris, var gadīties, ka būs tam jāatdod princese par sievu un puse ķeizarvalsts piedevām, kā jau viņš pats solījis. "Nē, tā vis nebeigsies," ķeizars pie sevis domāja. Un, kamēr viņš tā domāja, ienāca kalps: zaglis ir ieradies pilī un grib runāt ar ķeizaru. Ķeizars lika saukt viņu iekšā. Ienācis atjautīgais zaglis paklanījās ķeizaram un teica tā: — Kungs un ķēniņ! Es esmu tas zaglis, kas nostrādāja visus stiķus. Es atnācu pēc tā, ko tu man apsolīji. — Pierādi, ka tas esi tu! — saka ķeizars. — Zaglis ņem un uzmet uz galda visus zelta naudas gabalus un arī dimanta kaklarotu, ko bija nozadzis princesei. Ķeizars redzēja, ka šis tiešām ir īstais zellis, un teica viņam tā: — Klausies, puis. Tas, ka esmu tev apsolījis atdot savu meitu par sievu, ir gluži pareizi. Bet es aizmirsu izsludināt vēl trīs darbus, kas tev būs jāizdara. — Kādi būs tie darbi? — zaglis jautā. — Es tev tūlīt pateikšu, — atsaka ķeizars. — Pirmais darbs: tev jāpārlaiž nakts vienā istabā ar lāci. Otrais darbs: tev trīs naktis pēc kārtas klajā laukā jāgana desmit meža zaķi un pēc tam tev tie jāatved atpakaļ uz pili, un neviena vienīga nedrīkstēs trūkt. Un trešais darbs: tev būs jāpierunā pilni trīs cauri maisi. Ja tu parādīsi, ka ar savu māku spēj visus trīs darbus izdarīt, labs ir, es turēšu savu solījumu. Ja tu kaut vienu darbu nejaudāsi izdarīt, kā nākas, es tevi sodīšu ar nāvi. — To dzirdēdams, zaglis gluži nosvīda. Viņš lūdzās, lai ķeizars dod viņam desmit dienas, lai sagatavotos. Ķeizars iedeva ar. Ķeizars jau tāpat zināja, ka uz pasaules nav tāda cilvēka, kas visus trīs darbus jaudātu izdarīt.

Atjautīgais zaglis izgāja laukā no pilsētas, apsēdās uz akmens un sāka domāt, ko nu lai iesāk. Tā un tā, pirmās pāris dienas viņš sevi mierināja, laika vēl diezgan, viņš vēl atradīs padomu un izglābsies no nāves. Bet, kad pienāca pēdējā diena un padoma kā nebija, tā nebija, viņš noskuma un sāka sūroties par savu rūgto likteni. Un, kamēr viņš tā sēž un sūrojas, pēkšņi nāk veca māmuliņa ar paunu pār plecu. Viņa apstājas un jautā, par ko šis tā gaužoties. Tas saskaišas un iebrēcas: — Vācies prom no šejienes, vecā ragana, tavu riebīgo ģīmi es ne redzēt neieredzu! — Kuš! Nedusmojies, dēliņ, — tā viņam laipni atbild, — labāk pastāsti man, kas tev kaiš, varbūt es varēšu tev ko palīdzēt. — Tas redz, ka no viņas vaļā nevarēs tikt, un visviens, vairs nebija, ko zaudēt, — tā nu viņš pastāstīja visu, kā bija. Tā nesaka ne vārda, noņem no pleca paunu un sāk rakņāties pa savām parpalām. Viņa meklēja, meklēja, līdz beidzot atrada mazu vijolīti. Izņem to no paunas un saka: — Klausies, dēliņ! Es došu tev šo vijolīti. Kad ķeizars tevi vienu pašu ieslēgs iestabā ar meža lāci, uzreiz velc to ārā un sāc spēlēt: lācis tūdaļ aizmigs. — Tad viņa atkal sāka rakņāties pa savām parpalām. Meklēja, meklēja, līdz atrada stabulīti. Izņem to no paunas un saka: — Klausies, dēliņ! Es došu tev šo stabulīti. Kad ķeizars sūtīs tevi klajā laukā ganīt desmit zaķus, nebēdājies, kad tie aizmuks. Tikai tad, kad tev jau jāiet atpakaļ uz pili, velc ārā šo stabulīti un pasvilp: visi zaķi paši atskries atpakaļ. — To pateikusi, viņa ceļ savu paunu plecos un jau grasās doties tālāk. Puiškāns aptur viņu un jautā: — Nu, un ko lai es daru ar tiem trim caurajiem maisiem? — To es nezinu, — viņa atteic. — Tu pats atradīsi padomu, — un, to pateikusi, viņa pazūd.

Viņš paņem vijolīti un stabulīti un noglabā azotē. Tad iet atpakaļ pie ķeizara un saka tā: — Kungs un ķēniņ, esmu gatavs darīt tavus trīs darbus. — Labi, redzēsim, — atsaka ķeizars. Āreče, tad zēnu iesloga vienu pašu istabā ar lāci. Kolīdz lācis saoda cilvēka smaku, tā sāka rūkt un jau gribēja mesties viņam virsū. Puiškāns izrauj no azotes vijolīti un sāk spēlēt. Kā tikai lācis izdzirdēja mūziku, tā uzreiz cieši aizmiga. No rīta ķeizars sūtīja kalpu, lai paskatās, vai zaglis vēl ir dzīvs, — un atrada viņu vēl aizvien spēlējam vijoli, bet lāci — guļam aizmigušu.

Otrā dienā viņu sūta uz klaju lauku ganīt desmit zaķus. Taču ķeizars jau bija sācis baidīties, ka tikai šis zellis nepaveic arī pārējos darbus. Viņš pārģērbās citās drēbēs un devās uz lauku skatīties, kas tur notiek. Atnācis viņš redz: zēns guļ, izstiepies zālē, pūš stabulīti, un desmit zaķi danco viņam apkārt. — Kā tu tā savaldi desmit meža zaķus? — ķeizars viņam jautā. — Ja nu viņi izdzird kādu troksnīti, iztrūkstas un aizmūk? — Es  nevaru tev atbildēt, — puiškāns atsaka, — tas man pašam noslēpums. — Ak tā. Nu, kad nu ne, tad ne, — ķeizars saka un domā, ka zellis viņu nav pazinis. — Vai nevari man pārdot kādu zaķi? — viņš pēc tam prasa. — To arī nevaru, — puiškāns attrauc. — Ja es tev tagad pārdošu zaķi, tad palikšu bez galvas. Bet, ja tu noģērbtos pliks un padancotu manā priekšā, tad es tev zaķi tāpat atdotu. — Tas nu ķeizaram nepavisam negāja pie sirds, bet viņš prātoja: "Vai lai atdodu savu meitu zaglim par sievu, ja varu tikt no viņa vaļā?" Un viņš noģērbās pliks un dancoja. Kad viņš bija padancojis, zēns iedeva viņam zaķi. Ķeizars paķēra zaķi un priecīgs skrēja mājup. Bet vakarā, kad zēnam vajadzēja atgriezties pilī ar visiem zaķiem, viņš izvilka savu stabulīti un pasvilpa — zaķis vienā stiepienā bija atpakaļ, un tā viņš atveda uz pili visus desmit zaķus. Otrā dienā ķeizariene atnāca pie viņa izmānīt zaķi. — Es šodien rīkoju balli augstiem ļaudīm, — tā viņam saka. — Gribu paraudzīt, kādi jauki zaķi mums te ir. Pārdod man vienu! — Ja es tev tagad pārdošu zaķi, — puiškāns viņai atbild, — tad vēlāk palikšu bez galvas. Bet, ja tu noģērbtos plika un padancotu manā priekšā, es tev zaķi tāpat atdotu. — Tas nu ķeizarienei nepavisam negāja pie sirds, bet viņa prātoja: "Vai lai atdodu savu meitu zaglim par sievu, ja varu tikt no viņa vaļā?" Viņa noģērbās plika un dancoja. Puiškāns viņai iedeva zaķi, viņa to paķēra un priecīga skrēja mājup. Bet vakarā, kad viņam atkal vajadzēja ierasties pilī ar visiem zaķiem, viņš izvilka stabulīti, pasvilpa – un zaķis vienā stiepienā bija atpakaļ. Tā viņš atkal pārnāca pilī ar visiem desmit zaķiem. Trešajā dienā pie viņa izmānīt zaķi atnāca princese, un arī princesei nācās dancot, tāpat kā ķeizaram un ķeizarienei, lai puiškāns viņai iedod zaķi, kas pēcgalā, kolīdz viņš pasvilpa, vienā stiepienā bija atpakaļ. Un tā viņš trešo reizi pārradās ķeizara pilī ar visiem desmit zaķiem.

Vārdu sakot, kad ķeizars redzēja, kādus brīnumus šis puiškāns rāda, viņš to vairs neturēja par zagli, bet par tādu kā apbrīnojamu cilvēku. Tādēļ uz trešo pārbaudījumu viņš sarīkoja lielisku balli, ielūdza savus ministrus un augstos ļaudis no visas valsts. Lai visi nāk un līksmojas, un piedevām vēl redz lielāko brīnumu uz pasaules: kā viens pierunās pilnus trīs caurus maisus! Visi tad arī sanāca skatīties brīnumu. Vispirms sākās mielasts ar ēšanu un dzeršanu, un, kad tas bija pusē, trīs virsnieki ienesa lielu maisu, kas bija pilns ar caurumiem, un nolika to zāles vidū. Ķeizars pamāja ar galvu, un puiškāns devās runāt maisā, kura galu virsnieki turēja pusviru. Viņš runāja un runāja, vārdi bira kā pupas, viņš stāstīja pasakas, plēsa jokus – bet maiss kā bija, tā palika tukšs: ir nemaz nevarēja redzēt, ka tas būtu kļuvis jele nieka tiesu pilnāks. Viņš atkal runāja un runāja, un stāstīja pasakas, līdz sāka stāstīt par to, kā sēdējis klajā laukā un ganījis desmit zaķus. — ..  un tad atnāca ķeizars un lūdza, lai es viņam pārdodot kādu zaķi. Es atbildēju — ja viņš noģērbsies pliks un dancos manā priekšā, es viņam zaķi atdošu. Ķeizars izmetās pli... — Rimsties! —iekliedzās ķeizars. — Sieniet maisam galu ciet, ir jau pilns! — Virsnieki tūdaļ aizsēja maisam galu ciet un ienesa otru maisu. Puiškāns sāka runāt otrā maisā. Viņš runāja un runāja, vārdi bira kā pupas: viņš plēsa jokus, stāstīja pasakas — līdz nonāca līdz pasakai par to, kā sēdējis laukā un ganījis desmit zaķus. — .. tad atnāca ķeizariene un lūdza, lai es viņai pārdodot kādu zaķi. Es atbildēju — ja viņa noģērbsies plika un dancos manā priekšā, es viņai zaķi atdošu. Viņa izmetās pli... — Rimsties! – iekliedzās ķeizars. —Sieniet maisam galu ciet, ir jau pilns! — Virsnieki tūdaļ aizsēja maisam galu ciet un ienesa trešo maisu. Puiškāns sāka runāt trešajā maisā. Viņš runāja un runāja, un stāstīja pasakas tāpat kā pirmīt, bet, kad viņš sāka stāstīt par princesi, kā tā sākusi ģērbties nost, ķeizars atkal iekliedzās: — Rimsties! Sieniet maisam galu ciet, ir jau pilns! — Un, kad virsnieki jau bija aizsējuši trešajam maisam galu ciet, ķeizars piegāja viņam klāt, saņēma viņu aiz rokas un sacīja tā: — Tagad es redzu, ka tu neesi nekāds zaglis, bet apbrīnojams cilvēks un liels gudrinieks piedevām. Tādēļ es tev dodu savu meitu par sievu un pusi ķeizarvalsts pūra tiesā. — Bet tagad, — iesaucas puiškāns, pārģērbtais princis, — es jums atklāšu noslēpumu: es esmu ķeizara dēls!

Oi, oi! Kas tur sākās, par to labāk nejautājiet. Aiz prieka par jaunumiem sākās lielas dzīres, ir ēda, ir dzēra — tik par mums aizmirsa.  

Pasaku no ebreju valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Pasaku ebreju valodā klausies šeit.