Reiz dzīvoja ķēniņš, un viņam vajadzēja izdot pie vīra meitu. Viņš lika pateikt zvejniekam, ka tam jāsazvejo tik un tik zivju meitas kāzām. Zvejnieks sēdās laivā un devās zvejot zivis. Viņš īrās vienu dienu, bet nenieka nenoķēra; īrās otru dienu, un atkal nenieka nenoķēra, bet trešajā dienā, kad zivij jau vajadzēja ķerties, laiva apgāzās un viņš noslīka.

Zvejniekam bija sieva un dēls, kuram bija seši gadi. Redzēdami, ka viņš nepārnāk, tie gāja uz krastu viņu meklēt. Tie stāvēja vienu dienu un meklēja, bet neatrada; meklēja otru dienu, bet atkal neatrada. Trešajā dienā, kad slīkonis uzpeld augšā, tie viņu ieraudzīja. Tie izvilka viņu no ūdens un apbedīja, kā pienākas.

Tad māte zēnam jautāja: — Ko mēs tagad iesāksim? — Pārdosim māju, — zēns atbildēja, — nopirksim ratus un zirdziņu un dosimies pasaulē, iztiksim paši, kā iztikdami. — Viņi pārdeva savu mājiņu, nopirka ratus un zirdziņu un devās pasaulē. Visu dienu braukuši, viņi bija gaužām piekusuši un izsalkuši, un zēns mātei sacīja: — Apstāsimies tepat kalna galā, zirgu izjūgsim un palaidīsim ganīties, bet paši noliksimies pagulēt. — Kad viņi bija aizmiguši, zēnam sapnī parādījās viņa tēvs, sacīdams tā: — Ielāgo, tur un tur ir akmens. Zem akmens tu atradīsi zobenu un, kad tu to apjozīsi, tu būsi pats stiprākais cilvēks uz zemes. Sperdams vienu solīti, tu būsi pievārējis simt jūdzes. Bet zobenu nēsā apakš drēbēm, lai neviens neredz, no kurienes tev tāds spēks. —  Zēns cēlās augšā, aizgāja uz to vietu un atrada akmeni. Pacēlis akmeni, viņš ieraudzīja zobenu un apjoza to apakš drēbēm, tad spēra soli — un nokļuva pilī, kas bija trīssimt jūdžu no turienes. Pilī bija četrdesmit milži, katram milzim — trīs galvas. Pilij bija tādi vārti, kurus tikai visi milži kopā jaudāja atvērt, bet zēns viens pats paņēma atslēgu un atvēra vārtus. Kad vārti atvērās, visi milži atskrēja skatīties un ieraudzīja, ka atvērējs ir mazs zēns. Pats galvenais milzis viņam jautāja: — Ei, tu, puika! Kas tev attaisīja vārtus? — Zēns iecirta viņam pļauku, un pats galvenais milzis uz vietas bija pagalam. Visi pārējie milži izbijās. Zēns viņiem teica tā: — Nebīstieties, es jums neko nedarīšu. Dodiet man ēdamo, ko aiznest mātei, bet paši pa to laiku sadabūjiet vara toveri ar verdošu eļļu. Es atgriezīšos un ar to eļļu parādīšu jums vienu skunsti. — Viņš devās prom, lai aiznestu mātei ēdamo, bet, kad atgriezās, tad lika viņiem visiem nostāties vienā rindā un parādīja, kā viņš tikai ar mazo pirkstiņu vien var pacelt vara toveri, kas bija pilns ar eļļu, un nobrucināja visus milžus līdz nāvei. Kad visi milži bija beigti un pagalam, zēns devās pēc mātes un abi apmetās uz dzīvi milžu pilī.

Reiz viņš devās izstaigāt visus kambarus, cik vien to pilī bija. Vienu kambari viņš atrada pilnu ar zobeniem, citu kambari — pilnu ar šautenēm, cits kambaris bija pilns ar cilvēku skeletiem un galvām, vēl cits bija pilns ar beigtiem meža zvēriem, bet vēl vienā citā kambarī bija durvis uz pagrabu. Tās durvis atvēris, viņš ieraudzīja vienu no četrdesmit milžiem — tas bija sakalts ķēdēs: tie četrdesmit nokautie milži bija viņu par kaut ko sodījuši. Milzis sāka lūgties, lai zēns izlaiž viņu laukā, bet zēns neklausījās, aizvēra durvis un iegāja citā kambarī. Tur viņš atrada meitiņu, un meitiņa viņam sacīja: — Ko tu te dari? Tevi taču nokaus! — Nebīsties! – viņš tai atbildēja, — es vēl tevi pašu izpestīšu! — Tā meitiņa viņam pastāstīja, ka ir ķēniņa meita un milži viņu te ieslodzījuši. Zēns aizveda viņu mājās uz pilsētu, un meitiņa par piemiņu iedeva viņam gredzentiņu, kurā bija viņas vārds; kad viņi atkal satiksies, meitiņa ies pie viņa par sievu.

Kamēr zēns veda mājās meitiņu, viņa māte devās izstaigāt visus pils kambarus. Viņa nogāja pagrabā un atrada to milzi, kas gulēja, sakalts ķēdēs. Milzis lūdzās, lai māte izlaiž viņu laukā. Tā atsvabināja viņu no ķēdēm, izlaida laukā, un abi iemīlējās viens otrā. Milzis mātei jautāja, kā gan tas nāk, ka viņas dēls ir tāds stiprinieks. Māte atbildēja, ka nezinot vis. Milzis viņai saka: — Ja tu gribi, lai mēs abi te dzīvojam laimīgi, jātiek vaļā no tava dēla. Tikt no viņa vaļā varētu tā: kad viņš pārnāks, tu liecies gultā un sakies savārgusi. Teic viņam, ka tev jādabū piens no kazas, kas tepat mežā ganās: tad tu atkal būsi vesela. (Bet tas, kurš gribēs pienu no tās kazas, dabūs galu.) — Labi, tā arī darīšu, māte atbildēja. Tad milzis gāja atpakaļ uz pagrabu un paslēpās.

Pārnācis mājās un atradis māti slimu, zēns vaicāja, kas viņai kaiš. Tā atbildēja: ja viņa dabūtu pienu no kazas, kas tepat mežā ganās, viņai uzreiz kļūtu labāk. — Es tikko mežā ar to kazu spēlējos! Ja es būtu zinājis, būtu atnesis tev pienu, — un viņš devās atpakaļ uz mežu un atnesa mātei kazas pienu.

Otrā dienā zēns atkal aizgāja uz mežu medībās. Māte izlaida milzi no pagraba un pastāstīja, ka viņa padoms nav līdzējis: kaza zēnu atstājusi dzīvu. Milzis viņai saka: — Zini ko? Man ir vēl viens padoms, kā tikt no viņa vaļā. Mežā ir ābele ar sarkaniem āboliem; visi, kas iet pie tā koka un grib plūkt ābolus, iekrīt pagrabā, kurā sēž simt laupītāji. Tie nu gan viņu nokaus! — Labi, tā arī darīšu, — atsacīja māte, un milzis devās atpakaļ uz pagrabu un paslēpās. Kad zēns pārnāca un jautāja: — Māmuliņ, vai tev ir labāk? Kā tev klājas? — viņa atbildēja: — Ja tikai es varētu dabūt ābolīti no tās meža ābeles, tad gan es atspirgtu! — Jā, — zēns teica, — es tikko mežā redzēju ābeli ar jaukiem, sarkaniem āboliem, — un uzreiz devās uz mežu atnest mātei ābolus. Bet, kolīdz viņš piegāja pie ābeles un pastiepa roku, lai plūktu ābolus, tā iekrita pagrabā pie simt laupītājiem. Tai pagrabā iekritis, viņš ieraudzīja jaunu meitu. Meita viņam jautā: — Ko tu te dari? Tevi taču nokaus! — Nebīsties! — viņš tai atbild, —es vēl tevi pašu izpestīšu! — Kamēr viņi tā runāja, klāt pienāca pats galvenais laupītājs un teica viņam tā: — Smurgulēn, ko tu te dari? — Zēns cirta viņam pliķi, un pats galvenais laupītājs uz vietas bija pagalam. Citi laupītāji to redzēja un briesmīgi izbijās. — Nebīstieties! — zēns viņiem teica. — Es jums neko nedarīšu. Gribu no jums tikai vienu lietu: atdodiet man šo meitiņu! — Tie atdeva viņam meitu, un zēns aizveda to uz mājām, pie tēva rentnieka. Meitiņa par piemiņu iedeva viņam zīda lakatiņu ar savu vārdu; kad viņi atkal satiksies, meitiņa ies pie viņa par sievu. Tad viņš ar āboliem devās mājup pie mātes.

Otrā dienā viņš atkal devās uz mežu medībās. Milzis atkal iznāca no pagraba, un māte viņam pastāstīja, ka arī šis padoms nav līdzējis: laupītāji zēnu nav nokāvuši. — Man ir cits padoms, kā no viņa tikt vaļā, — milzis tai saka. — Te pilī ir baļļa ar dzelzu vāku. Kad viņš pārnāks un tev jautās, kā tev klājas, saki, ka tev ir labāk un tu gribi, lai viņš nopeldas, jo viņš izskatās ļoti netīrs un saguris. Kad viņš iesēdīsies baļļā, tu uzliec tai virsū dzelzu vāku; tad es iznākšu no pagraba un tikšu no viņa vaļā! — Un tā, kad zēns pārnāca un vaicāja mātei, kā viņai klājas, māte atbildēja, ka viņai ir labāk, un sāka lūgties, lai viņš nopeldas baļļā. Zēns no sākuma negribēja vis, bet māte lūdzās tik ilgi, līdz viņš tai par prieku piekrita. Viņš novilka drēbes un pakāra zobenu pie sienas: no kā gan te bīties? Tā taču ir viņa māmuliņa! Viņš kāpj iekšā baļļā, bet, kolīdz viņš ir baļļā iekšā, tā viņa uzliek tai virsū dzelzu vāku, pasauc milzi un parāda tam zobenu. Milzis apjozās zobenu, noņēma baļļai vāku un izlaida zēnu laukā. Tad viņš nokaitēja divus dzelzu pīķus, izdūra zēnam acis, iespēra pa pakaļu un izdzina no pils: — Prom!

Tak zēns jau zināja mežā ceļu. Neko neredzēdams, viņš gāja, līdz sastapa nabagu. — Kurp tu tā ej? — nabags viņam jautā. — Nezinu, kurp eju: es esmu akls, — zēns atbild. — Es eju uz tādu un tādu pilsētu, — saka nabags, — tur ķēniņa meita ir izpestīta no četrdesmit milžiem, viņu izglābis mazs zēns. Tādēļ viņa katru svētdienu iet uz baznīcu un dala nabaga ļaudīm naudu. — Zēns atcerējās ķēniņa meitu, kuru bija izpestījis, un arī gredzentiņu, ko tā bija viņam iedāvinājusi. Viņš gāja nabagam līdz uz baznīcu. Abi apsēdās uz kāpnēm, un viņš pagrieza gredzentiņu ar vārdu uz iekšpusi, lai ķēniņa meita to neierauga. Bet, kad ķēniņa meita iznāca no baznīcas un sāka dalīt naudu nabagiem, un pienāca viņam klāt un ielika viņam delnā naudasgabalu, tā ieraudzīja viņam pirkstā gredzentiņu ar savu vārdu. — Kas tu esi? — tā viņam jautāja. — Es esmu tas, kurš tevi izpestīja no četrdesmit milžiem, — zēns atbildēja. Tā iesēdināja viņu savā karietē un aizveda pie sava tēva ķēniņa, un teica: — Tētiņ, šis zēns mani izpestīja no četrdesmit milžiem un es viņam apsolīju, ka iešu pie viņa par sievu. — Meit, ko tu runā? — atbildēja ķēniņš. — Viņš taču ir akls, kā tu vari iet pie viņa par sievu? Es viņam došu diezgan naudas, viņš visu savu mūžu varēs dzīvot mierīgi. — Nē, tētiņ, — meita atsacīja. — Es iešu pie viņa par sievu. Ja tu man neļausi, iešu viņam līdzi pasaulē. — Taču tēvs neparko nepiekāpās. Ķēniņa meita apvilka savas drēbes uz kreiso pusi, lai izskatītos pēc nabaga ubadzes, un devās zēnam līdzi pasaulē.

Tā viņi gāja ilgi, līdz nonāca mežā. Viņi piesēda atpūsties un mazliet iestiprināties. Ķēniņa meita ieraudzīja no akmens plūstam ūdeni, un zēnam teica: — Mans mīļais! Te no akmens tek ūdens, nāc, es tevi cik necik apmazgāšu! — Viņi piegāja pie akmens, viņa paņēma drāniņu un sāka viņu apmazgāt, un, kad viņa mazgāja tā aklās acis, zēns pēkšņi iekliedzās: — Man liekas, es redzu saules gaismu! — To dzirdējusi, ķēniņa meita sēdēja ar viņu dienu, sēdēja divas, sēdēja trīs dienas, visu laiku mazgādama viņa acis, līdz viņš atkal kļuva redzīgs. Tad viņa aizveda zēnu mājās pie tēva un jautāja: — Tētiņ, vai tagad es varu iziet pie viņa par sievu? — Tēvs paskatījās, ka zēns atkal ir kļuvis redzīgs, un atļāva meitai iet pie viņa par sievu, un abi svinēja kāzas. Pēc kāzām viņš atvadījās no savas jaunās sievas, lika apseglot zirgu un jāja palūkoties, kā mātei klājas. Nonācis pie pils, viņš nolēca no zirga, paslēpās zem koka un skatījās. Viņš redzēja, kā māmuļa roku rokā ar milzi iet pastaigāties. Viņš nogaidīja, līdz pienāca vakars, kad māte un milzis posās gulēt, un redzēja, ka milzis pakar viņa zobenu pie sienas. Abi nolikās gulēt, nogrieza lampai dakti un kambarī kļuva tumšs. Viņš sagaidīja, līdz abi bija aizmiguši, iekāpa pa logu un apjozās zobenu. Tad viņš uzgrieza lampas dakti, lai lampas stikls pārsprāgtu un māmuļa ar milzi abi uztrūktos no miega. Kad stikls pārsprāga un māte uztrūkās, viņa iekliedzās: — Joz zobenu! — Bet zobena pie sienas vairs nebija! Viņš nokāva milzi, piesēja māti pie gultas, nolika viņai siena kūli un teica: — Te tev būs ēdamais! Pēc gada es atkal atjāšu un, ja tu vēl būsi dzīva, es paskatīšos, ko ar tevi iesākt. — Un viņš devās atpakaļ pie sievas.

Kad pagāja gads, viņš atkal atjāja apraudzīt māti. Māti viņš atrada mirušu un apbedīja, kā pienākas. Tad viņš sakopa pili un atveda uz to savu sievu princesi. Viņi apmetās pilī un dzīvoja laimīgi.

Jums klājas labi,

bet mums klājas labāki:

jūs ēdat rausi,

bet mēs laizām nazīti.

Pasakas no ebreju valodas tulkoja Māra Poļakova.

Pasaku ebreju valodā klausies šeit.