Sensenos laikos dzīvoja divi nabaga brāļi. Jaunākajam bija jākalpo pie kāda bagātnieka. Reiz šis jaunākajam brālim saka:

   — Ja nokalposi man līdz pavasarim, kamēr dzeguze sāks kū­kot, un ne reizes nesadusmosies, tad iedošu tev tūkstoš tugriku. Bet, ja sadusmosies, tad tev būs jādod man tūkstoš tugriku.

   Labi! Lai notiek! Otrā dienā jau rītsvīdā saimnieks pasauca kalpu un lika viņam strādāt līdz vēlam vakaram uz lauka. Pēc saulrieta kalps pārnāca mājās. Saimnieks sūtīja viņu atpakaļ.

   — Tik gaišā mēnessnaktī grēks būtu gulēt, — viņš sacīja.

   Pēc garās darbdienas puisis bija noguris, un miegs viņu uz lauka drīz vien pievārēja. No rīta saimnieks atnāca apraudzīt, kā sokas darbs, un, pamanījis kalpu guļam, trieca viņu projām. Ar darbu šis nebija ticis galā, tālab nu bija saimniekam tūkstoš tug­riku parādā.

   Neko darīt. Par kalpu pieteicās vecākais brālis. Saimnieks viņu pieņēma ar to pašu nosacījumu: kurš pirmais sadusmosies, tam jāmaksā. Tikai šoreiz jau — divi tūkstoši tugriku.

   Otrā rītā saimnieks sauca kalpu pie darba. Tas slējās kājās bez mazākās steigas un, kamēr saģērbās, diena sāka krēslot.

   — Dzi, vakars jau klāt, ko tik ilgi tūļājies! —saimnieks sku­bināja.

   — Vai jūs dusmojaties? — kalps pajautāja.

   — Nē, es tikai tāpat vien ieminējos, — saimnieks aprāvās.