Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Nabaga Tenis
Teicējs: Pēteris Šogolovs
Reiz kādā karaļa pilsētā dzīvoja vīrs, ko citi sauca par nabaga Teni. Viņš pats gan nebija mierā ar šādu vārdu, bet neko arī nevarēja padarīt, ka viņu tā sauca. Reiz gadījās, viņam pretī nāca karalis. Vīrs karali sveicināja. Karalis sveicinājumu atņēma: „Sveiks, sveiks, nabaga Teni!”
Tenis sacīja: „Godprātīgais karali, vai tu varētu pateikt, kāpēc mani sauc par nabaga Teni? Vai tad es viens uz zemes nabags esmu? Lūdzu, iemāci man, kā kļūt bagātam.”
Karalis lika Tenim nākt viņam pakaļ uz grezno pili. Tur viņš sanesa pulka daudz biezu grāmatu, apsēdās un sacīja Tenim: „Gribu šajās grāmatās uzmeklēt, kur ir tava laime.”
Karalis šķirstīja grāmatas jau labu laiku, bet nabaga Teņa laime nekur nerādījās. Tad pa durvīm ienāca karaļa vienīgā meita un jautāja: „Tēt, ko tu meklē tajās grāmatās?”
Karalis atņēma: „Meklēju, kā nabaga Tenim kļūt bagātam.”
Tad meita teica: „Mīļais tēti, tu esi tāds pats muļķis kā Tenis, jo cilvēka laime jau nav grāmatās. Tā cilvēkam šeit uz zemes pašam jāmeklē. Bet, ja pašam tādas nav, varbūt laime būs viņa sievai un bērniem.”
Karalis ļoti sadusmojās par savas meitas teikto un bilda: „Ja reiz esi tik gudra, tad tev jākļūst par nabaga Teņa sievu! Gribu redzēt, vai tad viņam būs vairāk laimes nekā agrāk. Gana ilgi esi pie manis dzīvojusi. Līdzi tu neko nedabūsi un iziesi pie Teņa plika un kaila.”
Meitai bija jāklausa tēva pavēle un jāiziet pie Teņa par sievu.
Tenis kalpoja pie kāda bagāta vīra, kura kuģi brauca uz svešām zemēm preces mainīt. Viņš gāja un lūdza saimniekam pielikt pie algas, bet tas i netaisījās viņu uzklausīt. Bēdīgu prātu Tenis skatījās, kā kuģis gatavojas braucienam uz svešu zemi. Kad viss bija gatavs, pacēla enkurus un kuģi kā gulbji izbrauca plašajā jūrā.
Pēc dažām dienām, kad viņi jau bija tālu no krasta, kuģis labā ceļavējā piepeši palika stāvam un vairs nekustēja ne no vietas. Gan meklēja vainu, bet velti, neko neatrada. Beidzot saimnieks vēlēja matrožiem līst zem ūdens skatīties, kas kuģi tur ciet. Matroži baidījās noslīkt un spurojās pretī. Saimnieks par to sadusmojās: „Jūs katrā likstā cerat uz Teni un gribat, lai viņš visu izdara, kaut gan saņem mazāku algu par jums.”
Tā kā neviens no viņiem tomēr negribēja līst ūdenī, saimnieks apsolīja kuģa atsvabinātājam dāvāt vienu no saviem kuģiem. Tad Tenis teica: „Es iešu un atsvabināšu kuģi.”
Pa kuģa priekšgalu viņš norāpās lejā un ieraudzīja tur divus vīrus, kas turēja kuģi ciet. Tenis šiem uzbrēca: „Kāpēc jūs turat kuģi ciet, kāda jums ar to darīšana?”
Vīri atbildēja: „Mēs sākām strīdēties, kas ir dārgāks – dzelzs vai varš. Tā kā paši pie skaidrības netikām, apturējām kuģi, lai kāds nonāktu lejā un lemtu mums tiesu. Tā kā tu esi nonācis, lem nu mums tiesu.”
Tenis, ilgi nedomājis, teica: „Jums abiem ir taisnība. Varš gan ir dārgāks par dzelzi, bet dzelzs ir noderīgāka par varu, kā to varat redzēt arī šajā kuģī.”
Pēc šādas ziņas vīri ļoti nopriecājās, ka viņiem abiem taisnība, un sacīja: „Tā kā tu mums lēmi tiesu, dāvāsim tev vienu dārgu akmeni. Šim akmenim ir tāda vara, ka tas tumsā dod gaismu.”
Tenis tencināja vīrus, uzrāpās augšā pie pārējiem, un kuģis atkal lidoja uz priekšu.
Saimnieks pildīja solījumu un uzdāvāja Tenim kādu mazāku kuģi. Tenis tur kļuva par saimnieku. Ar labu ceļavēju viņi drīz nonāca svešā zemē. Pārējie četri kuģi mainīja preces, bet Tenis mierīgi atpūtās, itin kā viņam nebūtu ne daļas. Sava kuģa vīrus viņš palaida uz pilsētu un atgriezušies tie Teni modināja. Tenis lēca kājās un taisnā ceļā devās pie šīs zemes karaļa. Viņš parādīja akmeni, ko bija saņēmis dāvanā, un izstāstīja karalim, par ko akmens uzdāvāts. Karalis aplūkoja vistas olas lieluma akmeni un sacīja: „Šis akmens ir varen vērtīgs! Ja vēlies to pārdot, došu tev par to četrdesmit miljonus rubļu. Un, tā kā tu tik labi tiesu esi lēmis, dāvāšu tev ģenerāļa amatu, drānas, zelta jostu un zobenu.”
Tenis pārdeva akmeni karalim un kļuva par bagātu vīru. Tad nabaga Tenis karaļa četrjūga karietē aizbrauca uz ostu, kur viņu neviens nepazina un ar lielu godāšanu uzņēma. Nu karalis lika piekraut kuģi pilnu ar zīdu un samtu. Tenis deva pavēli, un kuģis devās ceļā.
Pēc vairākām dienām viņi laimīgi atgriezās dzimtenē. Netālu no ostas kuģis deva zīmi, ka tam uz klāja kāds augstāks činavnieks, un drīz pilsētas lielgabali dārdēja par godu viesim. Kad ģenerālis Tenis nokāpa krastā, karalis viņu pazina, ņēma savā karietē un brauca uz pili.
Tā nu gadījās, ka nācās vien karalim savai meitai atzīt: „Nu es redzu, ka tā ir patiesība, ko man teici.” Tagad ģenerālis Tenis ar savu kundzi palika dzīvot karaļa pilī. Kad karalis juta, ka tuvojas nāve, viņš nodeva valdīšanu sava znota rokās, kurš gudri un godīgi sāka valdīt pār valsti.