Reiz mūsu zemes karalis savīkša lielus svētkus, kur ielūdza pulka viesu no paša augstākā līdz pašam zemākajam ubagam. Viens no ubagiem, iedams uz karaļa svētkiem, uz ceļa atrada brīnumskaistu putnu. Viņš to aiznesa veltē karalim, kurš par dāvanu tā priecājās, ka necilo ubagu tūlīt iecēla lielā godā.

Karalis lika darināt putnam būri un piekāra to savā ēdamistabā pie griestiem. Kad karalis reiz atkal apsēdās pusdienot, no būra iznāca īsts lielkungs – putns bija pārvērties par cilvēku. Karalis satrūkās.

„Ieliku būrī putnu, bet tagad,” karalis runāja, „no turienes iznāk cilvēks.”

„Nebaidies no manis – esmu Aizviņzemes karalis,” teica negaidītais svešinieks. „Esmu par tevi daudz dzirdējis, ierados pats tevi reiz apraudzīt.”

Drīz viņi kļuva par draugiem: mūsu zemes karalis rādīja svešajam karalim savus laukus un pilsētas.

Visbeidzot Aizviņzemes karalis lūdza mūsu zemes karali apskatīt arī viņa karaļvalsti, ko pēdējais nudien nodomāja darīt. Ceļā Aizviņzemes karalis pārvērtās par putnu un lika mūsu karalim sēsties uz astes, ko tas arī darīja. Aizviņzemes karalis mūsu karalim parādīja daudz svešu valstu. Pirmā karaļvalsts bija Priekšviņzeme, nākamā – Vidviņzeme un pati pēdējā – Aizviņzeme, no kuras svešais karalis pats nāca.

Kad mūsu zemes karalis svešajā zemē bija nodzīvojis jau labu laiku un krustu šķērsu to izstaigājis, viņš nodomāja atkal atgriezties mājās. Pirms aiziešanas Aizviņzemes karalis viņam piemiņai uzdāvāja kādu kārbiņu, turklāt teikdams:

„Ātrāk tu kārbiņu atvērt nedrīksti, kā tikai mājās. Izej klajā, lielā atmatas laukā, uzrāpies uz liela akmens un tikai tur drīksti kārbiņu atvērt.”

Kad viņi bija ardievojušies, mūsu karalis devās ceļā. Ceļš bija garš un garlaicīgs; viņam radās liela kāre kārbiņu attaisīt, ko viņš beidzot arī izdarīja. No kārbiņas izkrita mazs putniņš, kas tūlīt pārvērtās par nebeidzami lielu un lepnu pilsētu, kuras vidū karalis attapās stāvam. Karalis staigāja pa pilsētu: visās malās visa gana, bet nekur ne dzīvas dvēseles. Visu pilsētas skaistumu redzēdams, karalis kasīja aiz auss un nožēloja, ka tieši šeit kārbiņu atvēris un tā palicis bez dāvanas – pilsētas.

„Nu, ko tur daudz, tikpat tā ir mana, varu katrā laikā nākt apraudzīt,” viņš nodomāja un gribēja doties prom no pilsētas uz mājām, bet nekā nebija! Ceļa ārā no pilsētas nav. Gan viņš staigāja riņķī pa pilsētu, bet ārā netiek. Tā viņš pilsētā klīda pusgadu.

Kādu dienu, kad saulīte atkal ripoja lejup, mūsu zemes karalis bija ļoti noskumis un pie sevis domāja:

„Kā es priecātos, ja pirms nāves vēl dabūtu redzēt dzīvu cilvēku.”

Piepeši viņš ieraudzīja uz savu pusi nākam vecu, sirmu vīriņu.

„Kāpēc tu tāds noskumis?” vecītis jautāja karalim.

„Esmu nomaldījies un vairs netieku ārā no pilsētas,” karalis atbildēja un izstāstīja viņam visu savu likteni līdz šim brīdim.

„Es varu tevi izvest no pilsētas,” atbildēja vecītis. „Bet ko tu man dosi atmaksā?”

„Visu, ko vien tu vēlēsies,” karalis atbildēja.

„Neko lielāku nemaz ne, bet apsoli man savu pirmo dēlu.”

Gan bija karalim grūti solījumu pildīt, bet negribēja ņemt vārdus atpakaļ, jo bija taču apsolījis visu, ko tik vecītis grib. Viņš apsolīja pildīt vecīša vēlēšanos.

Vecītis aiz rokas izveda karali ārā no pilsētas un sacīja: „Pilsētiņa maziņa, spurkš mājās!”

Pilsēta tūlīt tapa maziņa un sagāja agrākajā kārbiņā.

Karalis tūlīt devās ceļā un laimīgi nonāca mājās, kur vispirms devās uz lauku atmatā un palaida pilsētu ārā no kārbiņas. Mājās sievai viņš izstāstīja par savu klapatu un sacīja, ka vecim, kas viņu izvedis no pilsētas, par izglābšanu apsolījis savu pirmo dēlu. Kā tik karalis savu stāstu bija beidzis, tūlīt arī vecis klāt pēc dēla. Karalis turēja vārdu: atdeva vecajam dēlu.

„Trīs kristīgu ļaužu bērni man jau ir,” vecais atvadoties teica. „Dabūju ceturto vēl, nu varu celt māju, katru likšu zem sava mājas stūra.” Vecais aizveda savu guvumu uz mājām – elli –, jo tas bija pats velns.

Otrā dienā vecais audžudēlam uzdeva šādu darbu: „Tev,” viņš stāstīja, „jāuzar papuve, jāiesēj labība, līdz rītam jāizaudzē, jānopļauj, jāizkuļ, uz dzirnavām jāaizbrauc un rītā jāceļ galdā no šīs labības cepta maize. Ja ne – nāksies likt galvu uz bluķa.”

Karaļdēls gauži noskuma. Ko tagad darīt, kur rast palīdzību?

Kāda kristīga cilvēka meita, kas jau ilgu laiku pie velna gūstā bija, redzēja viņa skumjas un, izdzirdējusi par karaļdēla smago uzdevumu, sacīja: „Neskumsti, gribu tev palīdzēt. Še, te ir maza svilpīte.” Viņa iedeva karaļdēlam mazu sudraba svilpīti. „Izej uz lauka,” viņa runāja, „pasvilp ar to trīs reizes, tad tev būs bezgala daudz palīgu: arāju, sējēju, pļāvēju, kūlēju un malēju.”

Karaļdēls devās uz lauku un darīja tā, kā cilvēka meita mācījusi. Pēc trim stundām viss arī bijis gatavs.

No rīta karaļdēls nogādāja maizi vecajam, kas ārēji bijis ļoti priecīgs.

„Pavej, dēls, tas ir īsts vīra darbs, ko esi paveicis. Tagad dienu atpūties, pēc tam dabūsi jaunu darbu,” nelabais runāja.

Pēc dienas karaļdēls saņēma nākamo darbu: viņam vienā naktī vajadzēja pār Peipusa ezeru uzcelt tiltu, kam vecais ragainis no rīta solījās braukt sešjūgā pāri.

Karaļdēls atkal bija ķezā, bez padoma; beidzot viņš devās pie cilvēka meitas lūgt palīdzību.

Cilvēka meita viņam lika iziet ezera malā, pasvilpt svilpīti, tad darītāju būs atliku likām.

Drīz arī karaļdēls stāvēja ezera krastā, svilpa sudraba svilpītē tā, ka mežā atbalsojās. Tūlīt no visam malām bariem vien uzradās darbinieki, kas trīs stundās tiltu uzcēla.

Karaļdēls pārnāca mājās un stāstīja cilvēka meitai, ka tilts gatavs. „Ej ātri atpakaļ,” viņa teica. „Pa tiltu pašlaik viena vecene lēkā. Ņem šo pie rīkles un svied ezerā. Ja to nedarīsi, tad rīt pirms ragaiņa pāri braukšanas tilts iebruks.”

Karaļdēls tūlīt steidza atpakaļ un ieraudzīja, ka pa tiltu trallinādama no vienas kājas uz otru lēkā kāda veča. Saņēma šo aiz čupra, iesvieda ezerā un pats gāja mājās.

Nākamā rītā vecais ragainis sešjūga karietē pārbrauca pār tiltu un atrada tiltu labā kārtībā. Vakarā velns pasauca karaļdēlu pie sevis un sacīja: „Labi darīts! Gribu tev dot vēl trešo darbu, ja to veiksi, tad kļūsi par manu znotu. Ej rīt no rīta uz manu zirgu stalli, izved ārā melno ērzeli, kāp mugurā un jāj ar to tik ilgi, līdz tas būs nokausēts. Tad ved šo mājās un pats nāc pie manis. Ja izdarīsi visu tā, kā tev teicu, ņemšu sev par znotu.”

Karaļdēls skumīgu prātu devās prom no velna; viņš zināja, ka melnais ērzelis nav neviens cits kā vecais ragainis pats. Bija līdz šim cilvēka meita padomus devusi, nu vajadzēja izpestīt arī no pēdējās klapatas.

„Tagad vairs sudraba svilpe nelīdzēs,” runāja cilvēka meita, „ej pie kalēja, liec taisīt dzelzs siksnu, septiņus pārus āmuru, septiņus pārus dzelzs rīkstu un vienus dzelzs iemauktus. Joz jostu ap vidu, aizbāz āmurus un rīkstes aiz jostas. Kad no rīta būsi uzlēcis zirgam mugurā, tad slāni ar āmuriem ērzelim pa galvu, bet ar rīkstēm pa pakaļgalu; kad rīkstes un āmuri būs nodeldēti, tad ij ērzelis būs nokausēts.”

No rīta karaļdēls izvedis ērzeli no staļļa. Ērzelis zviedza un plosījās kā mežainis. Ar lielām pūlēm karaļdēls beidzot tika mugurā. Ērzelis kā vējš lidoja cauri visam, kas vien pagadījās ceļā, karaļdēls sēdēja mugurā un nemitīgi ar āmuriem zvetēja pa galvu, bet ar rīkstēm pa muguru. Neaptverami lielu gabalu viņi jau bija nobraukuši, kad beidzot ērzelis krita pie zemes. Tur arī karaļdēla āmuri bija galā, bet no rīkstēm vēl viens galiņš pāri palicis, ar to viņš izdūra ērzelim kreiso aci un pats gāja mājās.

Nākamajā rītā ragainis iznāca ārā drūmu seju un aizsietu kreiso aci.

„Mans dēls,” teica nelabais, „darbu esi godam padarījis, nu tev jākļūst par manu znotu. Rīt izraudzīsies sev līgavu no manām trim meitām.”

Karaļdēls negribēja nelabā meitu, viņš mīlēja cilvēka meitu. Devās pie tās padomu prasīt.

„Rīt nelabais mūs pārvērtīs par vienādām dūjām. Viņš liks tev trejas reizes apstaigāt dūjas un pēc tam vienu izvēlēties. Turēšu sava kreisā spārna galu mazliet nokārtu; būsi apstaigājis trīs reizes, rādi uz mani.”

Bildināšanas dienā velns pārvērta divas savas un cilvēka meitu par dūjām.

„Trīs reizes apej ap dūjām, tad izvēlies sev vienu,” nelabais sacīja karaļdēlam, pats atiedams mazu gabaliņu nostāk. Karaļdēls trīs reizes apgāja ap dūjām un drīz ieraudzīja, ka vienai no tām spārns nokarājas, un, uz to rādīdams, sacīja: „Tā būs mana!”

„Nē, dēls,” nelabais bilda, „tā tā lieta neiet, trīs reizes tev jābildina.”

Otrā dienā velns pārvērta jaunavas par zirgiem. Pirms tam cilvēka meita bija teikusi, ka tas zirgs, kam astē pelēks astrs, būs viņa. Karaļdēls jau divas reizes apgājis ap zirgiem, pelēka astra gan nemana. Trešās reizes laikā viņš tomēr uzskatīja pelēku astru, kļuva priecīgs un parādīja uz šo zirgu.

„Tā būs mana!” viņš teica.

Sātans nospļāvās.

„Rīt būs pēdējā nolūkošana, uz kuru rīt parādīsi, tā būs tava,” šķendējās sātans, izgāja no istabas, aizcirzdams durvis tā, ka elles sienas nodrebēja.

Trešajā dienā viņš tās pārvērta par skaistām jaunavām, ko viscaur klāja melns šķidrauts. Cilvēka meita iepriekš bija karaļdēlam sacījusi, ka tā, kurai šķidrauts ap muti mazliet kustēsies, būs viņa. Karaļdēlam bija ļoti grūti pazīt cilvēka meitu. Beidzot viņš ieraudzīja vienai šķidrautu mazliet kustamies, un uz to arī parādīja. Nelabais noskaitās tā, ka ģīmis kļuva zils kā grāpja dibens, un septiņas dienas sagulēja slims. Viņš bija cerējis, ka karaļdēls apņems kādu no viņa meitām. Pavēlēja nodzert kāzas, bet pats vairākas dienas ne kāju pie viņiem nespēra. Jaunais pāris nolēma šo laiku izmantot sev par labu – bēgt uz mājām. Drīz viņi bija ceļā. Trešajā dienā jaunā sieva vīram sacīja: „Mums dzenas pakaļ. Es būšu ganāmpulks, tu gans, ja kāds tev jautā, vai esi redzējis vīrieti un sievieti garām ejot, tad atbildi: „Septiņus gadus esmu ganos gājis un nevienu neesmu redzējis garām ejam.””

Kā tik vīrs bija pārvērties par ganu un sieva par ganāmpulku, tā nāca nelabā dēli un jautāja: „Vai esi redzējis vīrieti un sievieti garām ejot?”

„Septiņus gadus esmu ganos gājis un nevienu neesmu redzējis garām ejam.”

Nelabā dēli devās atpakaļ uz mājām, bet karaļdēls ar jauno sievu ātri steidzās uz priekšu.

„Kur ir karaļdēls ar sievu? Kāpēc jūs viņus nepārvedāt?” nelabais dusmu pilns dārdināja.

„Neredzējām nevienu, tik kādā vietā pie ceļa ganāmpulku un ganu,” atbildēja dēli.

„Aunapieres! Tas pats gans un ganāmpulks arī bija karaļdēls ar savu sievu. Ejiet acumirklī grābiet šos ciet,” pavēlēja nelabais.

Kad karaļdēls ar sievu bija nogājuši jau krietnu gabalu, sieva piepeši teica:

„Mums dzenas pakaļ. Tu būsi mācītājs, es būšu baznīca. Ja kāds jautās, vai esi redzējis vīrieti un sievieti garām ejot, tad atbildi: „Jau septiņus gadus esmu mācītājs, bet nevienu neesmu redzējis garām ejam.””

Kā tik karaļdēls bija pārvērties par mācītāju un sieva par baznīcu, tā pie mācītāja ieradās nelabā dēli un jautāja: „Vai esi redzējis vīrieti un sievieti garām ejam?”

„Jau septiņus gadus esmu mācītājs, bet nevienu neesmu redzējis garām ejam.”

Velna dēli griezušies apkārt – uz elli, bet jaunais pāris ātri steidzies uz māju pusi.

„Nu, kur ir karaļdēls?” velns uzbrēca.

„Viņu mēs neesam redzējuši, tikai mācītājs bija baznīcā,” dēli atbildēja.

„Ak, jūs nelgas, ko jūs vēl gaidījāt, mācītāju ieraudzījuši – tas arī bija karaļdēls, bet baznīca viņa sieva. Maitas gabali tādi! Nāciet, grābsim viņus ciet!”

Pēc kāda laika karaļdēla sieva sacīja: „Mums dzenas pakaļ, šoreiz pats nelabais ar saviem dēliem. Tu būsi pīle, es būšu ezers. Ja kāds prasa, vai esi redzējis vīrieti un sievieti garām ejot, atbildi: „Septiņus gadus esmu ezerā peldējusi, bet nevienu neesmu redzējusi garām ejam.””

Kā tik karaļdēls bija pārvērties par pīli un viņa sieva par ezeru, tā nāca nelabais pats un jautāja: „Vai esi redzējusi vīrieti un sievieti garām ejot?”

„Septiņus gadus esmu ezerā peldējusi, bet nevienu neesmu redzējusi garām ejam,” atbildēja pīle.

„Ahā, tu pats esi karaļdēls, tūlīt es tevi aprīšu ar visu ezeru,” atbildēja nelabais un sāka dzert ezeru sausu. Krietnu daudzumu ūdens izdzēris, jupis pieši manīja, ka no dibena ūdens atkal tek atpakaļ ezerā. Ragainis redzēja, ka veltas pūles, lika dēliem sagādāt resnu ozola bluķi un iesist sev pakaļgalā par tapu. Dēli izpildīja vecā pavēli: ietrieca brangu bluķi par tapu. Nelabais ar jaunu sparu sāka lakt ūdeni, ezers bija jau gandrīz tukšs, kad piepeši ragainis ar lielu troksni pārsprāga.

Kopš tā laika velna vairs nav, bet viņa dēli vēl palikuši pasaulē par traucētājiem.

Kad ragainis bija pārsprādzis, karaļdēls ar sievu laimīgi tika mājās, pie vecākiem. Tēvs jau bija vecs, karaļdēls ņēma valdīšanu savās rokās un varbūt dzīvo vēl šobaltdien, ja vien nav nomiris. Kas netic, lai iet skatīties!

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.