Lustiveres muižā reiz dzīvojuši vīrs un sieva, kam bijis viens dēls, jau no dzimšanas gaudenām kājām. Reiz pļaujas laikā gaudenkāja tēvs un māte gājuši uz lauku pļaut, bet pats atstāts pieskatīt māju. Drīz pēc mātes un tēva aiziešanas pie gaudenkāja atnācis mazs, sirms vecītis, kas sācis puisi rīpelēt, sacīdams: „Puis, ko tu mājās slinko, vai tev uz lauku pļaut nav jāiet? Vai tev kauns nav tādā skaistā laikā slaistīties pa mājām!”

„Man taču gaudenas kājas, es nevaru strādāt,” puisis sirmajam vīram atteicis.

„Ak tu vēl daudz runāsi, atnes man no strauta vienu krūzi ūdens padzerties!” sirmais puisim uzbrēcis.

Puisis gan teicis: „Es taču nevaru paiet!” Bet par tādām runām sirmais uz puisi pavisam sadusmojies un bāries. Tad nu puisis paņēmis rokā ūdens krūzi, piecēlies un sajutis kājās tik daudz spēka, ka spējis paiet. Tā nogājis līdz pašam strautam un atnesis no turienes vecajam krūzi ūdens. Kad puisis sirmajam sniedzis ūdens krūzi, tas teicis: „Kam rokā, tam mutē!” Tā nu puisis iedzēris no krūzes pirmais. Gribējis no krūzes iedzert tikai malku ūdens, bet izdzēris tukšu.

Tad gājis un atnesis no strauta jaunu krūzi ūdens. Sniedzis ūdens krūzi sirmajam, bet tas atkal teicis: „Kam rokā, tam mutē!” Puisis atkal izdzēris ūdens krūzi tukšu, un vecais viņam licis atnest vēl trešu. Tad puisis skriešus devies uz strautu, bet nejauši atsitis kājas īkšķi pret milzu akmeni strautmalā. Akmenim labs gabals atlēcis nost, bet pats akmens pārlidojis krietnu tiesu pāri strautam. (Tā šis akmens vēl šobaltdien stāv strauta malā netālu no Lustiveres muižas, pēc lieluma tas būtu Kalevdēlam labs lingas akmens.) Bet puiša kājas īkšķim tas neko nav kaitējis, jo īkšķis bijis kā no dzelzs.

Trešo ūdens krūzi, ko puisis atnesis, vecais izdzēris pats un nemaz nav vēlējis dzert puisim. Pēc tam sirmais gājis ārā pa durvīm un licis puisim iet uz lauku darbos. Puisis arī gājis uz lauku pie mātes un tēva, bet tie ne ticēt nav gribējuši, ka šis veselais jauneklis būtu viņu dēls. Bet, kad puisis viņiem izstāstīja par savu izveseļošanos un teica, ka viņam tagad liels spēks un ka viņš bez pūļu ceļ lielākus akmeņus un lietas, tad arī māte un tēvs noticēja, ka tas ir viņu dēls.

Šis puisis ar savu spēku veicis daudz vares darbu un nogalējis pat spokus Lustiveres muižas Ildas kroga bēniņos, un nožņaudzis vienu lielu vīru, kas daudz ūdens dzēris. Šis lielais vīrs, ko puisis nožņaudzis, jau esot izdzēris visu ūdeni no Lustiveres muižai tuvīno Melno dzirnavu lejas dambja un teju grasījies ķerties pie augšējā dambja, kad stiprinieks ieradies un viņu nožņaudzis.

Reiz pie puiša atnāca tas sirmais vecis, kas šo veselu padarīja, un aicinājis ar sevi lauzties. Laušanās agrāk notikusi laukā netālu no Lustiveres muižas, un tur vīri arī metušies krūtīs. Bet sirmais jutis, ka puisis šo ņem pušu, un sācis no tā mukt. Taču puisis skrējis vecajam pakaļ un Kali ciema Kūses māju laukā dabūjis šo rokā. Gan vecais tur kašņājis zemi un centies puisi nomest, bet puisis beidzot uzsviedis veco augstu gaisā, no kurienes zemē krizdams šis tapis beigts. Pašlaik šī cīkstiņa vieta Kali ciema Kūses un Naelas māju laukos aizvien manāma, jo veča sakašņātā zeme vēl šobaltdien stāv redzama kā mazi pakalnu valnīši.

Pēc šī gadījuma puisis esot veicis vēl daudz šādu vares darbu un tad beidzot nomiris.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.