Reiz kāds varens karalis smagi saslima. Karalis, kam miršana galīgi nebija pa prātam, aumež būtu gribējis nodzīvot vēl kādu gadiņu. Tāpēc viņš izsūtīja sulaiņus uz visām malām un lika visur sasaukt ārstus un gudros, kas viņu izārstētu. Tā nu savācās krietns pulks gudru vīru, runāja šo un to, izmēģināja visādus trikus – nekā. Slimība kļuva aizvien mokpilnāka un vīru padoms – īsāks.

Beigās, kas to lai zina no kuras pasaules malas, ieradās viens briesmīgi gudrs un slavens ārsts, varbūt pats somu zavatnieks, kas savu amatu viscaur prata. Gudrais devās pie karaļa, rūpīgi izpētīja viņa slimību un tad teica: „Jā, godātais karali, jūsu slimība nudien ir mirstamā kaite. Tomēr jūs varat atkal izveseļoties, ja uzvilksiet mugurā tāda cilvēka kreklu, kam dota pavisam laimīga un bezrūpīga dzīve un kam visādi ir labi tā, kā ir. Cita padoma man nav!”

Slimajam karalim bija liela patikšana, ka vēl ir cerības uz dzīvošanu; viņš sūtīja sulaiņus ceļā un pavēlēja sagādāt sev tādu kreklu.

Vīri gāja vienā kalnā augšā, no otra atkal lejā, aizvien tālāk, no vienas zemes uz nākamo. Izdibināja un iztaujāja visas pilsētas un muižas, sētas un pirtis, neparko nevarēja sadabūt tādu cilvēku, kura krekls būtu karalim noderīgs. Meklētāji bija lielās sprukās. Krekls nav atrodams, karalim jāmirst.

Labu laiku ar ceļošanu un meklēšanu sevi nogurdinājuši, vīri reiz nokļuva kādā pļavā, kur aitu gans līksmi pūta dūdas. Vīram mugurā bija aitādas kažoks, azotē dūdas, un ap viņu ēda un lustējās piecpadsmit, divdesmit aitas. Drīz karaļa vīri nonāca līdz ganāmpulkam un sāka runāties ar ganu.

„Vai tu re,” sacīja karaļa sulaiņi, „kas labs tev gadījies, ka tik priecīgs prāts?”

„Ha-ha-hā!” smējās gans. „Par ko man nepriecāties – rumpis vesels, sirds viegla, svabada un līksma dzīvošana, tās aitas visas ir manējās, tās mani baro un apģērbj. Kas lai man kaitētu?”

„Lūk, kā,” atbildēja karaļa vīri. „Vai nāksi ar mums pie karaļa? Pie viņa tu gan pieredzētu labu labo dzīvi.”

„Kādi tik brīnumi nav jādzird!” iesaucās gans. „Ak tad pie karaļa! Kas man pie viņa meklējams? Man ir labi tāpat, kā ir, man jūsu dāsno piedāvājumu nevajag.”

„Ahā, tieši tādu vīru mēs meklējam!” nodomāja karaļa vīri.

Viņi izstāstīja ganam par sava karaļa slimību un bilda: „Tādas tās lietas. Palienē mums savu kreklu, gan karalis tev godam atmaksās.”

Gans ieklausījās.

„Vīri,” viņš sacīja, „labprāt palienētu karalim kaut pusduci kreklu, ja tas viņam līdzētu. Bet palūkojiet paši, labie ļaudis!” Gans pavēra kažoku vaļā, un – ak tu dieniņ! Vīram krekla nemaz nebija. Ko nu darīt?

Vīri devās atpakaļ pie karaļa, izstāstīja viņam notikušo, un karalis, to dzirdēdams, tūlīt nomira.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.