Šī ir oriģinālās lapas neoficiālā statiskā kopija. Jautājumi/ieteikumi/pretenzijas: @virtulis vai danko@very.lv. 10 GiB torrents ar visu, kas ir.
Pasakas.net

Pasakas

Igauņu valodā

Nāve druvnesī

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Sensenos laikos šeit Veneveres pagastā bija kāds saimnieks. Tas saviem kalpiem nemūžam nemaksājis algu, tā vietā deva ceļam maizi un dzēriena druvnesi, kad kalps gada beigās gāja uz citu vietu.

Reiz pie šī vīra atkal strādāja kāds kalps. Bija nokalpojis jau septiņus gadus, bet vēl ne reizi nebija saņēmis algu. Beidzot teica, ka ies skatīsies pēc dienesta citviet. Saimnieks lika saimniecei izvārīt aitu un iedot kalpam līdzi maizi septiņām dienām. Pats pielēja lielu druvnesi pilnu ar alu.

Kalps paņēma savu septiņu gadu izpeļņu uz pleca un devās ceļā, meklēt jaunu vietu.

Vakarā nonāca kāda meža malā. Tur apsēdās uz pauguriņa. Vēra vaļā maizes tarbu, lai ēstu vakariņas, un sauca: „Nāciet šurp, kam vēders tukšs, palīdziet man apēst septiņu gadu izpeļņu!”

Tūlīt tur uzradās viens vecs, sirms vīrelis.

Kalps jautāja: „Kas tu esi?”

Vīrelis skaidrojis, ka viņš ir zemzemes Nelabais.

Taču tam kalps nedeva ne kumosiņa, sacīja: „Tevi es nepazīstu, par tevi dzirdējis neesmu – svešam es nedošu!”

Nelabais tūlīt nozudis. Bet kalps atkārtoja savu uzaicinājumu, lai kāds nāk palīgā apēst viņa septiņu gadu algu.

Tūlīt uzradās kāds cits vecs vīriņš. Tas bija daudz vecāks un ar lielu, garu bārdu.

Kad kalps apjautādamies bija uzzinājis, ka vecais ir pats Debesu tētiņš, viņš atbildēja: „Tev nu gan es nedošu! Labi es tevi nepazīstu, bet dzirdējis par tevi esmu – tu tak šīspasaules un debesu galvenais saimnieks. Bet taisns vīrs tu neesi – vienam mantību dod pārmēru devīgi, bet citam pat ne kārtīgu vēdera tiesu. Padomā pats! Esmu kalpojis septiņus gadus. Nu saucu kādu nabagu dalīties ar mani tajā niekā, kas man ēšanai iedots. Tu tūlīt esi klāt! Gribētu dabūt savu daļu pat no tā, ko kādam citam dikti vajadzētu. Ej savu ceļu, tev gan es nedošu!”

Tā nu Debesu tētiņš aizgāja un kalps atkal atkārtoja savu aicinājumu. Drīz uz viņa aicinājumu atnāca vēl kāds vīrs. Kalps tūlīt jautāja, kas viņš ir. Vīrs atbildēja, ka viņš esot Nāve. Kalps Nāvem teica: „Tev es došu labprāt – jo tu esi taisnprātīgs. Tu nekad nejautā, vai kāds bagāts vai nabags, bet ņem savu tiesu vienādiņ no visām pusēm. Tāpēc apēdīsim un izdzersim tagad to, ko esmu dabūjis par savu ilgo kalpošanu!”

Kad ēdamais apēsts un dzeramais izdzerts, miestiņš bija pataisījis abiem siltu galvu, tā nu runas raiti ritēja tālāk.

Beigās kalps Nāvem jautāja: „Saki man, kā tu visur tiec iekšā, ja durvis un logi ir ciet?”

Nāve atbildēja: „Tas man viens nieks! Re, arī druvnesī ietikšu viegli!”

Nāves lielais stāvs viņam līdzās acumirklī bija nozudis. Kalps ieskatījās druvnesī – un tiešām Nāve tur sēdēja. Kalps tūlīt uzlika druvnesim tapu, stingri iesita iekšā, uzmeta trauku plecā un soļoja uz jūras pusi, lai Nāvi noslīcinātu.

„Gribu tev padarīt galu, lai tu, beidzamais burlaka un slogs, vairs nemaisītos pa pasauli!” domāja kalps un soļoja tālāk līdz pat Vezu jūrmalai. Tur viņš druvneša kaklam ar auklu piesēja pāris akmeņu un krastmalā laida tam nogrimt dziļumā.

„Nu, te nu ir tavs gals,” kalps nodomāja un gāja savu ceļu.

Bet nu Veneveres Simunas draudzē bija liels Nāves trūkums. Septiņus gadus bērni un jauni cilvēki brangi un droši auga tālāk, bet veci cilvēki lielā postā ilgojās pēc nāves. Sirmgalvji viņu gaidīja, simtu gadu vecie stenēja un vaidēja pēc viņas: „Nāve, dārgā, mīļā Nāve! – nāc taču reiz un atpestī mūs no mokām. Kāpēc arī tu esi mūs atstūmusi? Dzīve mums slikta un veselība šļauga, nāc taču, dārgā Nāve, un aizved mūs uz savu valstību, mūžīgā miega atdusas vietu!”

Septiņus gadus pēc tam, kad kalps bija ielaidis Nāvi jūrā, Vezu jūrmalas zvejnieki pie krasta uzgāja kādu druvnesi, ko tur bija izskalojuši viļņi. Vīri nosita tapu nost, lai redzētu, kas tur iekšā. No druvneša izlēca kaulaina būtne– pats Nāve! Pateicās vīriem un tūlīt steidzās pie sava agrākā darba. Piekrastes pļavā vēl paķēra no pļāvēja rokām izkapti un uzlika plecā. Druvnesī bads bija nodeldējis miesu no viņa kauliem, un tāds tas izskatās joprojām.

Bet, ja Veneverē kāds sirmgalvis ilgojas pēc nāves, aizvien mēdz teikt: „Nez, vai nāve atkal nav druvnesī.”

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google