Mežsargs ar abiem saviem suņiem – Musti un Kranci – devies uz mežu. Staigājis šis pa mežu labu laiciņu un tad atlaidies zem vienas egles atpūsties. Izdzirdējis augšā egles galā čukstus un šņākoņu, paskatījies augšup – kāda čūska augšā sākusi lūgties: „Labais cilvēk, nocel mani lejā.”

Vīrs atbildēja: „Neuzdrīkstos tevi celt lejā, tu mani nonāvēsi.”

Ložņa pretī: „Es neesmu čūska, esmu cilvēks. Ļauns burvis mani šeit nobūris par čūsku. Ja kāds no cilvēkiem nocels mani zemē, tad atkal kļūšu par cilvēku. Palīdzi man, es tev iemācīšu visas putnu valodas. Bet tu nedrīksti nevienam teikt, kur šādu gudrību dabūji, un nevienam pat ieminēties par savu māku nedrīksti. Ja to darīsi, tad mirsi.”

Tad vīrs atslējis pret egli vienu maiksti, čūska pa to nolīdusi lejā un tapusi par cilvēku. Acumirklī nozudusi. Mežsargs atkal atlaidies zem egles un dzirdējis, kā Musti Krancim saka: „Paliec tu šeit saimnieku sargāt, es iešu mājās – zagļi nāk zagt.” Vīrs saprata, ko suņi runā.

Nu kāds vecs koks ievaidējies: „Kro-kro-kro-ķēkst!” Vīrs saprata, ka koks eglei lūdz: „Nāc uz manām bērēm, man no šīs pasaules jāaiziet. Zem saknēm man būs viens pods, pilns ar zeltu un sudrabu, zem galotnes otrs.”

Egle attraukusi: „Kroooookst!” Vīrs sapratis: „Nevaru iet, man viesis ciemos.” Tad atskanējis vēl viens „Kro-kro-kro-būkš!” – un koks nudien nogāzies.

Vīrs sāka rušināties un rakņāties zem saknēm – patiešām uzgāja naudas podu ar zeltu un sudrabu. Raka tur, kur nokrita galotne, un dabūja otru podu naudas. Aizvilka mājās tik, cik spēja, un bagātnieks gatavs.

Līdz šim mežsargs bija puisī. Nu apņēma skaistu jaunaliņu un dzīvoja līksmi. Viņš gan sievai izstāstīja, kur dabūjis savu bagātību, bet to vis neteica, kas pamācījis.

Reiz vīrs vēries laukā pa logu, skatās – zvirbuļi kaņepēs! Vecais zvirbulis galotnē, jaunie lejā pie saknēm. Vecais zvirbulis novidžināja: „Čiu, čiu, čiu, čiu!” Vīrs saprata, ka zvirbulis bērniem saka: „Dumiķīši, nāciet galotnē, te ir graudi!” Vīrs par to nosmējās.

Sieva uzstāja: „Ko tu smejies?”

Vīrs atrunājās: „Neko.”

Bet arī agrāk, izdzirdējis, ko putni vai zvēri runā, vīrs vairākkārt bija nosmaidījis. Sieva sākusi iet virsū, neatlaizdamās: „Pasaki, ko tu smejies!”

Vīrs gan atrunājies: „Nedrīkstu teikt, nedrīkstu paskaidrot. Ja pateikšu, tad nomiršu.” – Bet kur nu sieva paliks mierā, kā lietuvēns krīt vīram virsū, neatlaizdamās: „Pasaki taču!” un „Pasaki taču!”

Vīrs jautāja: „Tad tu gribi, lai es nomirstu?”

Sieva tam neticēja.

Nu vīrs sev kā klājas darināja līķu nestuves, pārklāja palagu, nolikās garšļaukus un grasījās skaidrot sievai savu noslēpumu – lai turpat arī nomirtu. Tieši tobrīd plānvidū iznāca gailis, nokliedza: „Kok-kok-kok-kok-koo, kok-kok...” un sasita spārnus.

Vīrs saprata, ka gailis saka: „Ak tu, muļķa vīrs! Es tieku galā ar trīsdesmit vistām, tu nespēj veikt vienu sievu. Sadod sukas!”

Vīrs lēcis kājās, paķēris krāsnskruķi, pāris reižu uzskaitījis sievai pa kamiešiem un sacījis: „Vai taisīsies govis slaukt! Vai tevis, aušas dēļ man jāmirst būs!”

Kopš tā laika sieva bijusi rāma kā aitiņa un dzīvojuši mierīgi. Dzīvo vēl šobaltdien, ja nav miruši.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.