Vecos laikos Hiēna un Zaķis bija vareni draugi. Kādu dienu abi tika uzaicināti lielos svētkos sist bungas. Zaķim bija pārāk vecas, nolietotas, jau gandrīz nederīgas bungas, arī skaņa tām nebija nekāda jaukā: ku-du! Ku-du! Kuba-ka-ta! Kuba-ka-ta! Kuba-ka-ta!

   Toties Hiēna varēja lepoties ar jaunām un skanīgām bun­gām: inden-indeņ! Paņa ngolu-gotu! Ku-čakual!

   Tad nu abi draugi devās uz svētkiem. Hiēna iet, sit bungas, bet Zaķis blakus klumpačo, aiz skaudības bezmaz vai plīsdams. Bet tad ieminas:

   — Senjora! Manas bungas taču ir labākas. Krietnu kaudzi naudas gan es šodien sarausīšu!

   Hiēna kļuva nenovīdīga. Viņa tad teica:

   — Zaķi, ai, Zaķi, mainīsimies: tu man dosi savas bungas, es tev — savējās.

   Zaķis klusībā nopriecājas, bet manīt to neliek.

   — Ko es darīšu ar tavām bungām, — viņš saka. — Manas ir labākas!

   Hiēna nu šo lūgšus lūdzas. Bet Zaķis paliek pie sava: «Mainīties negribu!» Tikai pie paša ciemata piekrita, re, kas par lielu viltnieku! Tā nu viņi samainīja bungas. Sākās svētki. Sāka Hiēna sist Zaķa bungas, ietarkšķējās bungas: ku-du! Ku-du! Kuba-ka-ta!Kuba-ka-ta! Kuba-ka-ta!

   Kam šādas bungas vajadzīgas? Hiēnai neviens pat tuvumā nerādījās. Bet Zaķis sit jaunās bungas, ļaudis nāk bariem vien klausīties: indeņ-indeņ! Paņa-ngotu-gotu! Ku-čakual!

   Pie vakara Zaķim jau vesela kaudze naudas, bet Hiēnai ne­viens pats nebija atmetis ne sīko sentavo. Aiz niknuma Hiēna tā iezvēla pa bungām, ka tās neizturēja un pušu gan. Svētku viesi nu smējās locīdamies. Hiēna nometa bungas un nokaunē­jusies iebēga mežā.

   No tās reizes Hiēna Zaķim atriebjas, kur vien var.

   Gvinejas - Bisau tautu pasaka.