Vilks un lapsa atrada uz ceļa speķa gabalu.

   Ņemsim un apēdīsim! — sacīja vilks.

   Nē,— lapsa iebilda, — neuzkavēsimies šeit: redzi,te ļaudis braukā. Skat, ka mūs nenokniebj!

   Bet ko lai dara? — vilks kļuva bēdīgs. — Nevar taču speķa gabalu mest projām!

   — Uznesīsim to kalngalā, — sacīja lapsa. — Tur būs klusi un mierīgi, cilvēki mūs netraucēs, pamielosimies pēc sirds pa­tikas.

   Uzkāpis kalngalā, vilks ieminējās:
— Sadalīsim atradumu!

— Ak! Nav taču vērts tādu mazumiņu dalīt, — lapsa atru­nāja vilku. — Labāk lai vismaz vienam no mums kaut cik tiek!

   Vilks sacīja:

— Pareizi! Dod man, es apēdīšu.

— Kurš no mums ir vecāks, tas lai arī apēd! — lapsa sacīja. — Cik tev gadu?

   «Nu,» vilks nodomāja, «tagad piemānīšu rudo viltnieci.»

— Es esmu dikti vecs, māsiņ, — vilks ievāvuļojās. — Pat nezinu, cik īsti man gadu, jo skaits jau sen sajucis. Atminos tikai: tad, kad piedzimu,šis kalns bija mazāks par purva cini, bet okeāns — gluži kā peļķe ielejā.

   «Nu es gan esmu aptinis rudasti ap ķepu!» vilks nopriecājās. «Raudi vai neraudi, bet speķis ir mans!»

— Kas tev kaiš, māsiņ? — viņš ievaicājās. — Kāpēc tu raudi?

— Kā lai neraudu! — lapsa elsoja. — Tu nupat pamodināji manī sāpīgas atmiņas. Atcerējos nelaiķi, savu pirmdzimto dēliņu. Viņs bija taisni tavos gados, jo piedzima ar tevi vienā gadā.

   To sacījusi, lapsa sakampa speķa gabalu un sāka mieloties. Bet piemuļķotais vilks ar kurkstošu vēderu vilkās uz savu midzeni.

Mongoļu tautas pasaka.